Spīdēja vasaras pēdējā vakara saule un skolotāja Nahdara seja bija saviebusies smaidā. Paģiras bija neizturamas. Spīķeros prot rīkot zaļumballes, viņš nodomāja.
Nahdaris bija dzerbudisma skolotājs teju 20 gadus. Visus šos gadus viņš par savas mācības skolas telpām izmantoja Spīķeru kultūras nama malkas šķūni. Tas nevienam vairs nebija vajadzīgs. Šķūni malkas glabāšanai neizmantoja jau labu laiku. Kultūras nams jau daudzas ziemas tika apkurināts centrāli.
Vakara mieru iztraucēja viens no nemierīgākajiem dzerbudistu skolas audzēkņiem Ānts. Viņš apstājās pretī skolotājam tieši priekšā saulei un nesaveicinājies spiedzošā balsī jautāja:
– Skolotāj, kā atšķirt īsteno realitāti no ilūzijām?
Nahdaris lēnām ievilka dziļu elpu. Izelpojot no sejas atkāpās viebums. Palika tikai smaids. Nahdaris nopriecājās, ka ierastās pastalas bija atstājis mājās un kājās bija vēl neienēsāti kerzas zābaki.
Trīcošām rokām novilcis zābaku un pamērcējis to dubļu peļķē, uzšāva ar to Āntam pa vaigu sacīdams:
– Lūk, tev ilūzija! Savukārt tas, ka tu esi atsaldēts kretīns ir visīstākā realitāte.
* * *
krastam tuvāk no krasta tālāk
saujas pilnas kabatas tukšas
kāja izskatās iekāpusi mālā
tad kāpēc zemnieks tajā dur dakšas?
spīķeru malkas šķūnis jau tiek atzīts kā centrālais dzerbudisma klosteris ar Nahdari kā galveno priesteri, taipat laikā apkārtnē jau izveidotas daudzas svētvietas ko vietējie mūki sauc par skameikabļa, meditācijas notiek sezonāli – vasarā prātojot ārā par apkārtni tiešā saskarē ar kosmosu, ziemā mūki izpēta katrs savu iekšējo pasauli savā pritonā
šitas ir tik labs! :D