Pastaigājoties pa Huaņ-guna dievnamu Nahdaris uzdūrās savādam traukam, kuru sauca jučži.
– Kas tā par huiņu? Ānt, tu redzējies vai? Sūds kaut kāds.
Dievnama vecākais uzraugs aizrādīja, ka tas neesot vis nekāds sūds. Šis trauks atspoguļojot trauslo robežu starp uzplaukumu un norietu. Ja to piepilda ar ūdeni līdz pusei, tas stāv taisni, taču ja turpina un piepilda pilnu, tas apgāžas un viss izlīst ārā.
Nahdaris saviebās un dziļdomīgi noteica:
– Man savukārt līdzi ir trauks, ko var pieliet pilnu, taču pat, ja tas apgāzīsies ārā no tā nekas neizlīs.
Dievnama uzraugam neticīgi pacēlās uzacis. Tad vecais skolotājs pamāja Āntam norādot uz tā kuļķeni. Ānts izvilka no tās prāvu pudeli, kas bija piepildīta ar miltainu dziru. Priesteris priecīgi iesaucās:
– Ā, tas ir tas brīnumainais trauks!
Nahdaris īsi nogrieza:
– Nē, šis, – tad satvēris ciešāk pudeli, vienā piegājienā to izdzēra un nokrita zemē izgulēt.
Par tik dziļu stāstu nominēju autoru Latvijas Literatūras gada balvai (LALIGABA)
Seklākais brūvējums. Būtu vismaz ņēmis citu trauku.
GATAVS cūkas galvas vrījums.
Nahdaris spridzina un spirdzina
Zemniek, ta tik turpinat
v2.0:
Nahdaris spridzina (internetus) un spirdzina (dvēs’li)
Zemniekam gruti ar komatiem