Reiz satsanga laikā kāds uzdeva jautājumu:
– Vai dievs eksistē?
Nahdaris nekavējoties atbildēja:
– Jā.
Pēc kāda laika atkal kāds uzdeva to pašu jautājumu:
– Vai dievs eksistē?
Šoreiz Nahdaris atbildēja:
– Nē.
Tad kāds pārjautāja:
– Bet kā tas nāk, ka uz vienu un to pašu jautājumu jūs skolotāj atbildējāt ar pretējām atbildēm?
Nahdaris, izdzerot no krūkas pēdējo sotaku, precizēja:
– Tevi satrauc nevis dieva eksistence, bet mans viedoklis par to. Turpretī mani nepiš mans viedoklis, – un novēlās no krēsla izgulēt.
* * *
Reiz kāds Nahdarim pajautāja:
– Kāds ir īsākais ceļš uz apskaidrību?
– Pis nah, – īsi norādīja virzienu skolotājs.
* * *
Reiz kāds pajautāja Nahdarim sprediķa laikā:
– Reiz Konfūcijas bija teicis…
Nahdaris nekavējoties viņu pārtrauca:
– Vai tu pats dzirdēji, kā viņš to saka?
– Nē, bet es lasīju grāmatā.
– Vai tu maz proti lasīt vecus ķīniešu manuskriptus?
– Nē, bet es lasīju tulkojumu.
Tad Nahdaris piecēlās kājās un dodoties prom no spediķa sacīja:
– Attopies pidar! No dzīves tu esi tik pat tālu kā tavas domas no Konfūcija vārdiem.
paldies
labs
Galīgi pasauli kājam gaisā sagrieza un apgrieza