Reiz skolotājs dzestrā rudens rītā sēdēja uz lievenīša. Galva dunēja. Bija pirmdienas paģiras. Pagalmā ienāca Ānts. Priecīgs ieraudzījis skolotāju steidzās paziņot priecīgo vēsti:
– Skolotāj, es laikam beidzot esmu apskaidrots.
– Kas esi, kas ar mani runā, – pretī atjautāja Nahdaris.
– Es. Ānts, – atbildēja skolnieks.
Taču Nahdaris turpināja:
– Es neprasu, kas tev rakstīts pasē, bet – kas esi?
Ānts mēģināja vēlreiz:
– Tavs skolnieks!
Nahdaris neatlaidās:
– Es neprasu, ar ko tu nodarbojies, bet – kas esi?
– Emmm… ummm… nezinu…
– Pis prom nekas, – noslēdza mācību Nahdaris un grabinot saujā sīceni aiztenterēja uz veikalu, jo bija jau 8:00.
Neticami dziļi. Bravo!
“Galva dunējo”
Ārprāts, rakstīt pat vairs neprotat, rasisti nolādētie?1 Viss, esat zaudējuši mani uz mūžiem.
Man te sēdot paneļmāju ielokā, gan daļa trendu paiet secenis.
Ir “narmaļna”, gaidām nākošo sēriju. Varētu arī kādreiz Ānts izrādīties gudrāks par Nahdari.
Es tik dēļ šitā cehu lasu ;)
PagalmĀ ienāca Ānts.