Bija 9. maijs. Vecais skolotājs bija svinīgā noskaņojumā. Ne jau tāpēc, ka uzvaras diena, bet gan tāpēc, ka 9. maijs ir tikai vienu reizi gadā. Tas tika atzīmēts.
Skolotājs izgulēja svinīgo noskaņojumu Spīķeru kultūras nama šķūnī. Te pēkšņi iečīkstējās šķūnīša durvis un tajās parādījās Ānta ūdeņainākā ķermeņa daļa. Ānts jautāja:
– Skolotāj, kāda ir dzīves jēga?
Nahdaris šo jautājumu bija dzirdējis tūkstošiem reižu. Katru reizi kā pirmo. Neatvēris acis skolotājs atbildēja:
– Īsti nezinu, kāda ir dzīves jēga, taču zinu droši – tavai dzīvei tās nav.
Neaizvēris šķūņa durvis skolnieks aizgāja apskaidrots.
Šņuk.
Nevajag aizmirst, ka Spīķeros atrodas SC štābs.
Tā tā dzīve rit…..un tā arī aizritēs…:(
paldies budam (vai kam nu tur citam), Nahdaris ir atgriezies, biju jau zaudējis cerību…
… parādījās Ānta ūdeņainākā ķermeņa daļa.
Labi :)
Apgaismotajam katrs astotais, devītais un sešpadsmitais ir kā pirmais. Dažreiz dzīves jēga ir jēgas meklējumi, nevis tās atrašana vai neatrašana.
No otras puses Skolotājam ir taisnība. Līdz jēgas atrašanai par visiem meklētājiem var teikt, ka viņu dzīvei nav jēgas. No trešās puses, meklētājs ir pārliecināts, ka jēga eksistē. Jo viņš nejautā, vai jēga vispār ir, bet kāda tā ir. Tātad principā ir, vajag tikai atrast. It kā ir, bet tomēr nav.
skatos ka murķeļi ir nonākuši ēdienkartē
It kā ir, bet tomēr nav.
Ne visi murķeļi ir notverti šķietamības slazdā, daži mīt viņpus ēdienkartes un kulinārijas.
Jēgpilnā bezjēdzība
Sekli. Skolotājs sāk zaudēt asumu
asinies dirst
Beidzot! Vairāk dzerbudisma mācību! Es jau jūtu kā pālis atkāpjas, tas ir, kļūstu apskaidrots.
Aizeks Azimovs šo ainu jau aprakstīja savā romānā “Paši dievi” pirms 50 gadiem. :D