Dzerbudisms – dabiskais lietu ritējums

Bija pavasaris. Plīsa pumpuri. Vējš liegi zēģelēja gan Likteņupes krastos, gan vecā skolotāja kabatās. Skaidrums nebija tā vieta, kurā būtu vērts atrasties, tāpēc Nahdaris apņēmīgi tenterēja uz Spīķeru apkaimes zintnieku iecienīto pārdotuvi, ko vadīja austrumu ieceļotājs Jo-Ske. Vietējie viņu dēvēja par Skopo Biezlūpi. Līdz ko vecais skolotājs pārkāpa necilā iestādījuma slieksnim, Jo-Ske ierunājās:
– Ā, vecais draugs, sveicināts, sveicināts! Taču velti nāci, ja iedomāji ņemt ko uz krītu. Ne man tāfeles, ne krīta un pat ne vaļas barot tādus bruģa slīpētājus kā tu. Visiem tu dod padomus un zintis. Mani gan allaž esi atstājis bešā. Tā ka taisies ka tieci.
Zintis – nodomāja Nahdaris. Tad paņēma brošūru no tuvākā plaukta un daudz nedomājot par to, kurā no Pļavnieku pagrabiem šim dzērienam ir līmēta akcīzes uzlīme, atkraukšķināja to vaļā. Jo-Ske saausījās.
– Ko tu dari vecais lops! Tu taču esi pliks kā baznīcas žurka, bez graša pie dvēseles! Vai maz vai to vari atļauties?!
– Velti tu cel traci. Vai esi traks, ka gribi stāsies ceļā dabiskajam lietu ritējumam? Ja es jūtu, ka man jāizdzer šis sīvais, tad it neviens, nedz tu, nedz es tam nevaram patraucēt! Mēs abi vienkārši noraudzīsimies šajā notikumā kā ābeles ziedlapiņas aizplīvošanai vējā, – un, pāris malkos izburbuļojis brošūru, pameta neviesmīlīgā austrumnieka bodīti.