Krēslainajā puspagraba telpā ienāca melnā plašķī tērpies stāvs. Taču arī mākslīgā āda nespēja noslēpt tauku kroku viļņošanos sānos virs gurniem. Šim kaut kam stampas bija tajā dīvainajā apgriezta burta Y konfigurācijā, kur gļupīgie augšstilbi cieši rīvējas viens gar otru, bet zem ceļgaliem kājas tomēr atzarojas uz sāniem. Pārvietošanās notiek mazāk ar kāju vēzēšanu, bet drīzāk ar gāzelēšanos. Kaut kam bija milzīgi platformas zābaki, melna čolka un uz sejas ar melnu uztriepts meikaps. Kaut kas starp jenotu un blekmetālu. Mani kaut kas ne tikai nepasveicināja, bet pat neievēroja, un smagi ievēlās vienā no dīvāniņiem gar telpas sienu, izvelkot veipu un telefonu. Turpmākās desmit minūtes pagāja persika tvaikos un klusumā.
Pelēkas gaismas stars, kas pēc dažām sekundēm pazuda, durvīm aizveroties. Telpā ienāca džeks, kas varētu būt pa taisno no Atmodas laika simulācijas, bet patiesībā bija pa taisno no humpalu nodaļas “deviņdesmito bomzība par 2022. gada cenām”. Stulbi košā retro vējjaka uz kalsnajiem pleciem ļautu lepnumā patīksmināties pat visknapākajam drāšu pakaramajam. Šis džeks, šķiet, pēdējo reizi bija ēdis laikā, no kura ir viņa apģērba stils. “Čau,” viņš nomurdēja malā sēdošajai būtnei un atstutēja pret sienu divus čeholus. “Pis nahuj,” atrūca kaut kas un turpināja grimt arvien dziļāk dīvāna mīkstumā un telefona ekrānā. Mani, protams, atkal nepasveicināja. Es saprotu, ka ārā ir auksts, tumšs un visiem jau šobrīd zajebal rudens, bet nu – pizģec, jaunieši. Pieklājība nav jūsu stiprā puse.
“Tu manu basu paņēmi?”
“Jā.”
“Eu, a man, bļe?” sviesta golema skatu no telefona pirmo reizi šajā laikā atrāva plastmasas čaukstēšana. Kārnais bēra mutē “M&M’s” končas. Tātad tomēr ēda, turklāt cukuru, bet bija viens no tiem caurbiru tipiem.
“Pis nahuj.”
“Dabūsi pa muti, bļe.”
“Piecelies un iedod, bļe.”
Abu balsis bija vienaldzīgas, neviens no viņiem negrasījās rīkoties, un pat vārdi sagādāja pūles.
Pelēkas gaismas stars, kas pēc dažām sekundēm pazuda, durvīm aizveroties. “Čau. Mums saundčeks šodien būs?” To pasakot, pirmo reizi skatiens tika pievērsts arī mani. Vismaz viens te ir normāls un ar kaut kādām manierēm.
“Jā, moš. Varbūt. Nezinu. A nahuj vajag?” nosprieda kārnais? “Mēs tāpat vienmēr skanam pēc sūda, jo speķis nemāk spēlēt.”
“Aizpis muti, pimpi, iedod labāk končas.”
“Piecelies un paņem.”
Pēdējais no atnācējiem arī izskatījās visnotaļ normāls. Džinsenes, adīts džemperis ar musturu, brilles. Varbūt zem džempera apakšā ir T-krekls ar uzrakstu “Ģeogrāfu mafija”, bet – hei! Ja dolbojobs sevi neeksponē, tad tas nav dolbojobs. Reizēm nezināt ir forši. Varbūt vēl šis vakars nebūs pilnīgā dirsā.
Dažas stundas vēlāk es skatījos uz telpā sanākušajiem, kaut sejas redzēt nevarēja – acīs spieda skatuves gaismas. Vairāk par kādiem 15-20 nevarēja būt, bet tas arī bija sagaidāms. Vēlāk uz diseni saradīsies vairāk, bet vispirms koncis. Briļļainais uztrausās uz skatuves pēdējais, noskaitīja “viens-div’-trīs-četr’”, saķēra manu kaklu un apvēma mani no galvas līdz kājām. Te nu bija “visnotaļ normāls”.
Bet viss kārtībā, es jau esmu pieradis – es esmu mikrofons mazpilsētas klubā un redzējis to visu, un vēl. Pēc šiem paņķeļiem rīt man pūtīs virsū kāda kantrī piecdesmitgadniece, kuras elpa nesīs pēc zemeņu fiza un beksteidža džiza, bet nākamnedēļ varbūt pastāvēšu malā un pavērošu kādu instrumentālu džeza trio. Tad mani iebāzīs dirsā graindkorists.