Pirms gada viss bija savādāk – kreatīva pārpilnas dienas, sarunas pie pusdienu tējas un kopīgi sapņi par skaistu nākotni. Nav ko noliegt – arī mēs bijām jauni un naivi. Pirmie ieraksti CEHĀ, pirmie fani, pirmās saņemtās mīlestības vēstules – nav jābūt Šerlokam Holmsam, lai saprastu, ka zvaigžņu slimība nebija izbēgama. Sākās regulāras iedzeršanas un ballītes ar grūpijām Tricepsa dzīvoklī. Toreiz tas viss, protams, šķita stilīgi, kruti un ļoti svarīgi. Ja godīgi – tā šķiet arī šobrīd.
Pēc pēdējo dienu brutālajiem apvainojumiem manā virzienā ir skaidrs, ka šī draudzība ir sapuvusi jau saknē. Tieši tāpēc vēlos pielikt punktu šiem apmelojumiem un pastāstīt, kā viss notika patiesībā.
Tricepsam jau sākotnēji bija problēmas ar iejušanos mūsu kompānijā, jo viņš bija kategoriski atteicies no alkohola lietošanas. Kamēr mēs ar Treneri un Ripzāģi satiekoties nokopām pa kādam stopam, Baļķis iedzēra pa glāzītei un dažkārt ieturējās ar kāsi, tikmēr Tricepss kūtri sēdēja, lai ik pa brīdim raidītu mūsu virzienā naidīgus skatienus. Kā vēlāk izrādījās, pretenzijas viņam bija tikai pret grādīgajām dzirām… Tomēr, atšķirībā no Baļķa, kurš prata novilkt robežu starp vieglu kāša uzpīpēšanu un kaut ko smagāku, Tricepsam šīs robežas nebija jau no sākta gala un zaļais pūķis pilnībā pārņēma savā varā. Sākās darba kavēšana, uzradās jauni “draugi” un savējās ballītes, tāpēc mēs ar Treneri sapratām, ka drauga glābšanai jāpieņem nepopulāri lēmumi. Nolēmām ievākties Tricepsa Ziepniekkalna dzīvoklī, lai darītu šai izvirtībai galu.
Taču tas nelīdzēja. Atlika vien aiziet līdz tualetei un uz mirkli novērst acis, kā dzīvokli piepildīja kadiķveidīgs dūmu mākonis, biedra acis kļuva stiklainas, bet valoda lēna un atsvešināta. Abi ar Treneri sākām nopietni dzert, jo skaidrā tas vienkārši nebija izturams. Kādu vakaru Tricepss bija tā appīpējies, ka nolēma pārvākties dzīvot uz virtuvi, kur ierīkoja sev guļvietu virs trauku plaukta. Tas arī bija lūzuma punkts – sapratām, ka nekas vairs nevar tikt labots. Visam beigas. CEHS ir miris…
Būtu jau labi, ja tā viss arī būtu beidzies, ja nebūtu šīs apvainojumu jūras, savstarpējā naida un vēlmes nostādīt vairumu lasītāju savā pusē. Taču vairs tas nav iespējams, apmelojumi aiz muguras bijuši pārāk skaļi, tāpēc nākamreiz, kad satikšu – dabūsiet pa jebalu!
Bet dzīve ar to nebeidzas – joprojām meklējam jaunus draugus un kopā ar Treneri gatavojam Rožu ceremonijas pasākumu. Galvenais, neticiet tam, ko saka pārējie – mēs esam normāli veči.
Tas jau ir vienkārši nožēlojami. Ar tādu murgojumu tu pats sevi padari par apsmieklu. Žēl, ka tik tālu ir nonācis :/
LOL