Draudzība kā tukša divlitrene

Iedams uz pirmo Ceha radošo vakaru, atcerējos, kā es kādreiz kādā mazā krodziņā skaļi deklamēju savu dzeju par krizantēmām un kā sajūsminātā publika pēc lasījuma mani dievināja. Tas arī ir pēdējais, ko atceros, jo biju smagi pārdzēris jēgu, bet ar līdzīgu pacilātību dvēselē (ko radīja arī Centrāltirgus dzertuvē iepļautie 200 grami) tuvojos Ziepniekkalna dzīvoklim. Es jau redzēju vīzijas, kā beidzot atradīšu līdzīgi domājošus cilvēkus, kuri palīdzēs īstenot neizsmeļamo potenciālu, kas manī iekšā plosās jau kopš bērnības (vismaz tā mana māte apgalvo).

Ir svētdienas priekšpusdiena, 2011. gada 21. augusta priekšpusdiena. Manas rokas trīc. Nespēju savaldīties, sāku raudāt. Joprojām esmu noreibis. Lēniem soļiem dodos uz virtuvi. Uz galda redzu pusizdzertu Garais Garāks. Tveru pudeli. Iemalkoju. Pretīgi, rauj uz augšu. Savaldos. Dzeru tālāk. Nelabums mazliet pāriet. Paceļu pudeli. Trešdaļa palikusi. Saules stari duras acīs. „Pietiek. Viņi nav tā vērti” – tā iekšējā balss. Rokas trīc mazāk. Vienā rāvienā iztukšoju atlikumu. Tukšo pudeli sviežu pret sienu. Ēstgriba pamodusies. Atveru ledusskapi. Ēdiena nav. Vien pusizēsta, smirdīga šprošu kārba. Un divlitrene.

No sākuma sarunas risinājās visai gausi un kautrīgi. Apmainījāmies idejām, iepazināmies. Jutāmies vienoti. Mūs varbūt nevienoja daudz, toties tas, kas mūs vienoja, bija kaut kas ļoti cēls – vēlme uzsākt digitālu revolūciju, kas atbrīvotu krīzes skarto latviešu izmisušās dvēseles, kaut vai uz īsu mirkli; pašu spēju īstenošana kolektīvā radošās bohēmas gaisotnē un, protams, daudz, daudz, daudz seksa ar jaunām un seksīgām fanēm.

Atceros, ka Baļķis sūca aliņu un kāsīti, ka Tricepss ik pa brīdim iešņauca kaut kādu pulverīti, ka Cements un Treneris rūdīti kapāja šņabi, ka es dzēru atnestos tērvetniekus un jutos tā, it kā pēc ilgu gadu maldīšanās tuksnesī beidzot biju atradis neizsmeļamu brīvības oāzi. Tās mazās nesaskaņas, kas radās pirmajā vakarā, norakstīju uz piecu garā spēcīgu dvēseļu kopā saplūšanu. Protams, ka katrai būs atšķirīga izpratne par radošām un eksistenciālām lietām. Jāsaka, ka tās nesaskaņas tobrīd mani pat iepriecināja, jo vienmēr esmu uzskatījis, ka tieši caur diskusijām un viedokļu apmaiņu rodas progress.

Istaba. Izmētātas drēbes. Tukšas pudeles. Smird pēc cigaretēm un lētas šmigas. „Kā viņi tā varēja?” – jautājums, kas neliek mieru. Atkal asaras. Cenšos savaldīt, iedzeru. „Vienreiz viss jānobeidz” – ideja. Dators. Rokas netrīc. Pēkšņa apskaidrība. Pārliecība. Jāiznīdē ļaunums. Jāsadedzina sapuvušās saknes. Jābūvē jauna pils. Jāaprok pīšļi. Jāturpina dzīvot. Jāizvelk. Viss pāriet. Arī sāpes. „Pietiek. Viņi nav tā vērti” – tā iekšējā balss.

Kad šmiga gāja uz beigām, aizgājām pakaļ pāris pudelītēm. Atpakaļceļā Treneris ierosināja ieskriet Fēniksā, mazliet uzspēlēt. Es it kā negribēju, bet, labi, kāpēc gan nē? Tagad, atskatoties atpakaļ, saprotu, ka tā bija viltība, lai mani atstumtu no kolektīva jau no sākta gala. Treneris iedeva piecīti un teica, lai es iesildot automātu pašā stūrītī, kamēr viņš paņem šmigu. Es klausīju, ievadīju banknoti bandīta rijīgajos žokļos un uzreiz sāka mirgot gaismiņas. Es, nebūdams automātu eksperts, neko nesapratu, bet acīmredzot sāku vinnēt, jo gaismiņas mirgoja arvien spilgtāk. Saucu Treneri, klusums. Domāju, ka viņš varbūt aizgājis uz tualeti, bet, kā izrādījās, viņš bija mani pametis.

Jebkurā gadījumā, divas stundas vēlāk atgriezos Tricepsa dzīvoklī, 200 latus bagātāks. Lai gan brīnījos, kāpēc Treneris tā pazuda, par to daudz nedomāju. Domāju, ka iepriecināšu biedrus, ka varēsim pasūtīt meitenes un papriecāties, parūpēties arī par fiziskajām vajadzībām, ne tikai garīgajām. Skats, kas pavērās, bija drausmīgs: Treneris sēdēja pie datora, skatījās jāpāņu kakēšanas pornu un masturbēja, Cements sarunājās ar tukšajām šņabja pudelēm un Baļķis apvēmies gulēja dīvānā ar apdolbijušos muļķa smaidu. Sabijos, tādēļ gāju virtuvē, bet tur Tricepss pa telefonu izmisīgi centās sarunāt, lai narkodīleris iedod pāris gramus uz krīta. Ieraudzījis mani, viņš bezmaz vai metās virsū: „Tev nauda ir? Ir nauda? Nauda! Dod naudu! Atdošu, tikai dod, uzreiz! Tu esi manā dzīvoklī, davai, dod naudu!” Izvilku maku un grasījos viņam iedot desmitnieku, bet viņš, diemžēl, ieraudzīja arī pārējās banknotes un ar pārcilvēcisku spēku izrāva maku no manām rokām, bet pats žigli aizskrēja. Tā kā pārējie biedri vairs nebija runājamā kondīcijā, gāju mājās.

Arī par tiem retajiem kreatīviem, ko tomēr saražojām, allaž bija nesaskaņas. Pēc manas ceha debijas uzreiz saņēmu niknu īsziņu no Baļķa: „Bļa, pretīgais mudak, kā vari kaut ko tik svētu apdirst? Mans tēvs bija ainavists, ej dirst, mauka!” Kad uzrakstīju mīlīgu rakstu par Radio 101, Cements un Treneris nākamajā tikšanās reizē sāka braukt augumā. Pirms viņi aizbrauca uz Pienu, Treneris man iespļāva sejā. Kad uzrakstīju par vegānismu, Tricepss, kurš LSD tripa laikā bija „sapratis” visas dzīvības svētumu, draudēja man uzsūtīt narkodīleru bandu. Mūsu savstarpējās attiecībās visu laiku valdīja draudīgs un pretīgs saspringums, kā rezultātā sāku smagi dzert un spēlēt automātus. Spēļu zāle bija vienīgā vieta, kas ļāva aizmirst mūžīgos draudus un bailes par mafijniekiem, kas mani nositīs un iesviedīs Daugavā.

Jūlijā centos savākties un tomēr uzrakstīju divus rakstus. Pārējie biedri, kurus jau vairākus mēnešus nebiju saticis, jo pats pārsvarā uzturējos spēļu zālēs, neko neteica, tādēļ naivi domāju, ka varbūt viss būs labi, ka mūsu strīdi tomēr bijuši radoša, nevis personīga, rakstura. (Laikam viņi vienkārši brutāli koda un narkojās, un nemaz šos rakstus neredzēja.) Tomēr augusts atnāca un līdz ar rudenīgajiem mākoņiem atnāca arī pēdējā pilīte, kas lika manam asaru biķerītim pārplūst. Visi savstarpējie strīdi izcelti gaismā, mani nostāda pretīga azartista, kuram viss pie dirsas, lomā. Esmu daudz raudājis un klusējis, bet nu vairs nespēju klusēt. Jāpastāsta patiesība vai jāizdara pašnāvība. Vai arī jāizdara pašnāvība pēc patiesības stāstīšanas. Laiks rādīs. Esmu runājis.

Ir svētdienas, 2011. gada 21. augusta, pēcpusdiena. Piedzēries, bet laimīgs. Tukšās pudeles netraucē. Jūtos attīrīts. Viss ir labi. Piebeidzu pēdējo alkoholu. Cenšos pārlasīt tekstu. Nespēju. Viss dubultojas. Vienalga. Patiesība jāstāsta. Vai jāmirst. Nē. Patiesība. Jāstāsta. Noklikšķinu „Publish”. Patiesība pastāstīsta. Jūtos attīrīts. Esmu brīvs. Brīvs putns. Jānosvin jauniegūtā brīvība. Bet negribas vienam svinēt. Tveru telefonu. Skatos kontaktus. Kam zvanīt? Kontaktu nav daudz… Baļķis, Cements, Treneris, Tricepss. Un mamma…