Draudzība kā radošuma vadzis acī

Visi ceha dibinātāji, draugi un partneri, visi ir izlikuši savu niknumu. Visi sarakstījuši viduvēji lasāmus pamfletiņus, kam it kā būtu jāatspoguļo reālā ceha vēsturi un notikumi, noveduši pie jauna drauga meklēšanas un Tricepsa pašizolācijas trimdā “ārpus Rīgas”.

Svarīgākais nav pat tas, ka Tricepss nespēj sadzīvot ar bohēmisko realitāti un spēj uzpīpēties tik augstu, kā trauku skapis. Nē, arī Cementa rupjā alkohola lietošana un nespēja pareizi saliet pat šnabi standarta viskija glāzēs, nebija pie vainas.

Un lai cik arī Ripzāģis censtos pārvērst kolektīvu komiksu zīmēšanu interneta pokera orģijās, tas nespēja situācijas traģiskumu pasvītrot vēl vairāk. Ņemot vērā, ka Baļķis vispār jau sen bij aizvācies, nenāca ciemos un nepīkstināja atpakaļ.

Nē, vistrakākais bija absolūtais radošuma infantīlisms šajā kompānijā. Pat vēl vairāk, ne infantīlisms, jo tas postulē nezinšānu, drīzāk atpakaļrāpuļu un sociāldemokrātu cienīgs iepuvis konservatīvisms, kas dvakoja no katras “draugu” sarakstītās rindkopas.

Iedomājieties – jauni cilvēki labākajos gados, bet spēj nozākāt katru svaigu modes vēsmu mūsdienu sabiedrībā. iphone viņiem lūk netīk, priekš kam tās visas iespējas, interneta pieeja, aplikācijas – mēs labāk lietosim vecu nokijas ķieģelīti, internetu laposim no savas istabas vecmammas dzīvoklī un apņirgsim plašo pielietojumaplikāciju klāstu “zipājot” 94. gada SEGA konsoli. Mēs lūk esot “alternatīvi”  un neesam “meinstrīms”.

No vienas puses šāda dzīves pozīcija – pieturēties pie senākiem standartiem, izbaudīt bērnības vērtības, uz jaunievedumiem skatīties ar piemiegtu aci  – ir saprotama un bijusi novērojama visos laikmetos.

Bet tās apvienošana ar citu tādu pašu ļautiņu nemitīgu nozākāšanu, tas ir kas jauns un iespējams tikai Latvijas “kontrkultūrā”, ja vien cehs.lv dalībnieki spēj panest šāda stipra vārda darinātu krustu.

Viņi spēj būt konservatīvi, pagātnē dzīvojoši āksti un vienlaikus apsmiet pašas jaunākās sabiedriski sociālās tendences šajā pat virzienā. Es runāju par “hipsteriem”, šo eksonīmu cilvēku grupai, kas nodarbojas, uzminiet ar ko? – tieši tā, ar vecu lietu pacelšanu jaunas modes augstumos, ar konservatīvu domāšanu, izvairīšanos no “meinstrīma” visos tā aspektos un “kontrkultūras”  veidošanu.

Un ja vēl tā būtu tikai vienīgā epizode šajā liekulībā un divkosībā. Nē! Cehsteriem (“Cehisti” vai “Ceheri” būtu par “trū”), patīk ņirgāties arī par citām mazāk aizsargātām sabiedrības grupām un sociālajām tendencēm.

Ko vien norāda nepārtrauktā smiešanās par korpulentiem cilvēkiem un cilvēkiem ar alternatīvu seksuālu orientāciju, vienlaikus dzeršanas laikā riepas ērti atbalstot uz galda malas un vispār piecatā dzīvojot vienā istabā un vienā virtuvē.

Un nabaga dzīvniekus neēdošie ļaudis un svaigās pārtikas cienītāji. Cik vien viņiem nav bijis jāpacieš no šo liekuļu ķengām. Paši jau protams zemē nokritušu maizes doniņu paceļ un nobučo, pirms apklāt ar svaigu lauku sviestu un glītus dzeltenumus zibinošām vārītu olu ripiņām. Protams ne šādu tādu, bet tikai brīvi laukos dzīvojošu vistu dētām.

Un kalorijas skaitīt, ēdot restorānā grieķu salātus, to tu vari dārgais Baļķi? Un smēķēt tikai “fair trade” programmas ietvaros ražotu tabaku savā ūdenspīpē, Ripzāģi? Un uzmanīgi atdalīt etiķeti no savas “Perrier” minerālūdens pudeles, lai to izmestu papīra atkritumu tvertnē, bet pudeli – stikla? Ko, Tricepss? Un mainīt elkoņu sargus savai darba žaketei reizi divās nedēļās, Cement? Par to visu viņi nesmejās, tas lūk neesot smieklīgi. Bet svaigēšana un ekodomāšana lūk ir.

Liekuļi un smerdeļi.

Šeit varētu likt punktu šim ceha zaudētāju stāstam, bet ir vēl ko teikt. Diemžēl.

Viņi ne tikai dzīvo pagātnē, un baidoties no pārmaiņām un izaicinājumiem, apsmej tagadni vispār nedomājot par nākotni. Nē, cehsteru liekulība sasniedz arī nākošo pakāpi.

Apple iphone apsmejošie, “meinstrīmu” neatzīstošie šmurguļi nu visi ir aprīkojušies ar Android telefoniem.

Ceha sākotnē viņi ikdienā smējās par lūzeriem, kas izmanto twitter sociālo tīklu. Tur esot tikai 140 zīmju gari ieraksti. Ha Ha. Īstiem radošajiem tas nederot. Ha. Tagad katram ir twitter konts un sirsniņai drebot visi skaita sekotājus un mēģina noķert jaunākos trendus.

Lai par tiem pasmietos, protams. Muļķīgi, bet fakts.

Dzīvot ar cehsteriem, tas ir kā dzīvot ar vecomammu, kas nesaprot moderno mūziku un sauc to par “trokšņiem”. Es ceru, ka man viņus vairs nekad nebūs jāsatiek. Nožēlojami, pagrimuši ļautiņi.

 

2 Replies to “Draudzība kā radošuma vadzis acī”

  1. Kas par klajiem meliem! Atzīstos, iegādājos Androidu, bet pēc divām dienām sapratu, ka tas ir totālais mēsls, tāpēc nodevu lombardā blakus spēļu zālei pie Rīgas Cirka!

    Tagad dzīvoju vispār bez mobilā telefona, ja kas, tādēļ nevajag šādi melot!

  2. man jau liekas, ka fōnā jūs visi, cehisti, ņirdzat par šo visu. tas viss patiesībā ir kaut kāda meksikāņu seriāla atrauga.
    epasts ir feikots.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *