Atjēdzos nelielā palātā. Medicīnas smaka gaisā, rūgta garša mutē un kateters vēnā. Mugura svīda un sāpēja. Palags lipa pie muguras un centās noslīdēt no dermantīna matrača. Lieliski. Esmu dzīvs. Neesmu atstiepis kājas operācijas laikā. Neesmu nolicis karoti. Neesmu aizgājis pie senčiem. Neesmu atņirdzies. Cerams, ka pārstādītā niere darbosies kā pieklājas. Vecā niere centās mani iedzīt kapā, bet šodien esmu ieguvis jaunu, un tā vecā kuce tagad pūst bioloģisko atkritumu tvertnē. Šobrīd cerība ir mans galvenais sabiedrotais. Es smaidīju un labprāt būtu arī smējies, taču smiekli sagādāja asas sāpes sānos.
Guļot slimnīcas palātā galvu apmeklē dažādas domas. Cik ilgi ķirurgs mācījās augstskolā? Kādus gadus septiņus, droši vien. Pēc tam prakse, pieredzes apmaiņa, semināri, kursi, kvalifikācijas celšana un tas viss tādēļ, lai tādi kā es nodzīvo nedaudz ilgāk. Es joprojām nezinu cik man ir atlicis. Neviens nezina. Iespējams, rīt mani notrieks autobuss. Nodzeršos līdz man atteiks aknas, un nez vai es nodzīvošu līdz nākamajai transplantācijai. Diez’ zin vai ārsts jutīsies ļoti vīlies, ja es nespēšu nosargāt viņa darba augļus, savu dzīvību. Prieks, ka ķirurgs strādā tepat Latvijā un nav aizbraucis uz ārzemēm pēc labākas algas. Prieks, ka es sagaidīju savu rindas kārtu. Prieks, ka mans donors atrada īsto laiku lai nomirtu un atstātu man savu nieri. Varu tikai minēt kā tas notika. Motociklists, droši vien. Dzīvo ātri, mirsti jauns, malacis. Ceru, ka nebija narkomāns. Vai dzērājs. Neesmu bijis pazīstams ar donoru. Gan jau ārsts nav muļķis, nebūs sūdu man pieoperējis.
Palātā ienāca pusmūža sieviete. Uz sejas maska, uz kājām bahilas. Noteikti būs kļūdījusies, nepazīstu viņu, kāpēc ārsti ielaida palātā svešu cilvēku?
“Labdien!” viņa nosauca mani vārdā un apsēdās pie gultas. “Kā jūtaties?”
Gribēju atbildēt, paldies, labi un palūgt lai vācas ārā, taču mēle īsti neklausīja, pār lūpām pārvēlās slinks vaids. Nebūšu vēl īsti atjēdzies no narkozes.
“Es esmu Arvīda sieva. Viņš, viņa… Lūdzu, piedodiet.” sieviete izvilka papīra lakatiņu un sāka slaucīt acis.
Skaidrs, donora sieva. Sanāk, ka mans glābējs nav bijis jauns cilvēks. Labākajā gadījumā — sprigans onka. Ceru, ka Arvīds turēja sevi labā formā. Negribu lai niere negaidīti atsaka un ārstu pūles izkūp vējā. Un es zinu, ka man jābūt pateicīgam un pieklājīgam, un iespējams, jāsāk uztvert šo sievieti kā radinieci. Kā attālu, nevajadzīgu radinieci, bet tomēr. Redz’, jo viņas vīra niere tagad ir manī, un tas noteikti ir labas gaumes jautājums būt pateicīgam. Un es patiesi esmu pateicīgs, ka šis Arvīds ir atdevis galus un viņa orgāni bija derīgi transplantācijai.
“Es gribēju tikai aprunāties,” viņa teica. “Man vajag jums visu pastāstīt. Arvīds ir, tas ir, es gribēju teikt, bija, redziet, viņš ir jūsu nieres donors.”
“Protams,” es saņēmu spēkus un sāku runāt. “Paldies. Es nevaru izteikt cik pateicīgs es esmu. Arvīds bija lielisks cilvēks.”
Sieviete veltīja man smagu skatienu un pasmaidīja. Tad ieķiķinājās. Tad sāka smieties skaļi un aizrautīgi, sitot sev pa celi un turot roku uz vēdera. Beidzot nopūtās, vēlreiz noslaucīja asaras un atguva nopietno sejas izteiksmi.
“Nē. Arvīds bija kretīns. Briesmonis. Viņš dzēra, krāpa un notrieca naudu. Viņš ātri aizsvilās un palaida rokas. Es sen jau būtu izšķīrusies, taču tādā gadījumā viņš mani vienkārši nogalinātu. Man bija bail iet uz policiju un nebija ne viena, kas varētu palīdzēt. Arvīds bija mēsls. Reiz es pārnācu mājās un atradu Arvīdu un mūsu meitu — piekautu un raudošu. Šī klusē, bet es ceru, ka piekaušana toreiz bija sliktākais, ko viņš paveica.”
Es gulēju, skatījos griestos un minēju, kāpēc man tas viss tiek stāstīts. Man vienalga. Džeks ir pagalam. Sieviete noņēma šalli un uz kakla kļuva redzams dzelteni sārts zilums, milzīgs, no zoda kreisās puses līdz labajai ausij.
“Viņš to izdarīja. Piedodiet, ka es jums to visu stāstu. Jums jāzina. Viņam bija jāaiziet, viņš apdraudēja cilvēkus sev apkārt. Mēs ar meitu abas kopā ilgi domājām un pieņēmām izšķirošo lēmumu. Arvīdam bija jāaiziet. Vienīgais, ko mēs nezinājām ir tas, ka viņš ir pieteicies par orgānu donoru. Tas ir pavisam pret viņa dabu. Iespējams, viņš baidījās no nāves. Iespējams, gribēja lai vismaz daļa viņa turpina dzīvot. Iespējams, tas bija veids, kā viņš vēlējās kaitināt mani arī esot aizsaulē.”
“Varbūt viņš gribēja laboties?” es minēju, taču pats apšaubīju savus vārdus.
“Šādi cilvēki nelabojas. Es izšķiedu divdesmit gadus lai to saprastu. Vārdu sakot, man jāpastāsta jums galvenais. Arvīdam bija jāaiziet un vienīgais veids, kā es to varēju izdarīt, bija viņu noindēt. Ziniet, kādu noindēt ir vienkāršāk, nekā var šķist. Nedaudz žurku indes, ko var nopirkt katrā lielveikalā, kādu laiku nelielās devās un tad vienreiz nāvējošo, un viss. Arsēns izdarīs savu darbu.”
“Jūs viņu noindējāt?” acīs metās tumšs un gribējās vemt.
“Jā. Arsēns izraisa smagus bojājumus asinsvados, sirdī, aknās un arī nierēs. Es biju gatava, ka mani pieķers, es biju gatava stāties tiesas priekšā un es ceru, ka tiesa nebūtu barga pret mani. Bet es nezināju, ka Arvīds bija donors.”
Galva reiba, ausis jutās kā piebāztas ar vati un sievietes balss šķita plūstam no tālienes.
“Ir ļoti neilgs laika sprīdis, kurā cilvēka orgāni ir derīgi izņemšanai no mirušās personas un sagatavojami tālākai transplantācijai. Domāju, ka ārsti steigā veica nieres pārstādīšanu un nepievērsa uzmanību precīzai nāves iemeslu noskaidrošanai. Tas izglāba mani no cietuma, bet diemžēl, tas arī nolēma jūs nāvei. Niere, kuru jums pārstādīja ir saindēta. Piedodiet.”
Viņa piecēlās un izgāja no palātas. Es paliku gultā, nevēlēdamies ticēt dzirdētajam un nespējīgs saprast notikušo. Izstiepu roku līdz trauksmes slēdzim. Diemžēl tas atradās pārāk augsti virs gultas un es to nevarēja aizsniegt. Sasodīts. Pastiepos līdz sistēmai — metāla stienim, kura galā karājās plastikāta maisiņš ar nātrija hlorīda šķīdumu. Pašķiebu to pret sienu un aparāts atspiedās pret trauksmes pogu. Atskanēja riebīga pīkstēšana. Pēc mirkļa palātā ietraucās satraukta māsiņa un drīz aiz viņas arī dežūrārsts.
“Kas jums kaiš?” ārsts uzlika roku man uz pieres un tad iespīdināja acīs lukturi.
“Niere.”
“Sāp?”
“Vai jūs to pārbaudījāt? Ar mani tikko runāja donora sieva. Arvīds. Vai jūs pārbaudījāt to nieri?” biju izmisis, un turējos pie cerības kā Ušakovs pie krievvalodīga vēlētāja.
Ārsts uz mani vainīgi paskatījās un nopūtās.
“Redziet. Arvīds bija jums piešķirts par donoru. Jums bija nozīmēta operācija, uz kuru jūs gaidījāt rindas kārtībā. Tas bija valsts apmaksāts veselības aprūpes pakalpojums. Un tas nozīmē, ka slimnīcas izdevumi tiek segti mazākā mērā, nekā, ja operāciju apmaksātu slimnieks pats.” Dakteris skatījās grīdā un centās piemeklēt īstos vārdus. “Lūk. Vakar slimnīcā nonāca jauns pacients. Deputāts, uzņēmējs un sabiedrībā ļoti pazīstams cilvēks. Ceru, ka jūs sapratīsiet, ka tas bija neatliekams gadījums un donora Arvīda niere tika pārstādīta viņam.”
“Kā viņam tagad sokas?” es jautāju.
“Operācija bija neveiksmīga, pacients ir gājis bojā. Jums, savukārt, pavisam nejauši un negaidīti atradās cits donors. Lūdzu, atpūtieties un taupiet spēkus. Jums ir garš rehabilitācijas kurss priekšā.”
Es pasmaidīju un atlaidos spilvenā. Labprāt būtu arī smējies, taču smiekli sagādāja asas sāpes sānos.
To nieri, veco kuci, kas nedarbojas – ārā negriež, jaunu tik liek draudzīgi blakus, kamēr vecā lēnām sakalst. Tas tā, just saying.
Autovadītāji noteikti daudz saprotošāk un ar lielāku līdzjūtību izturētos pret motobraucējiem, ja viņi, līdz ar A kat. tiesību saņemšanu, automātiski tiktu deklarēti kā orgānu donori. Reāls win-win. Uz ceļiem uzlabotos sapratne strap trasportlīdzekļu vadītāju naidīgajiem grupējumiem, kā arī tiktu nodrošināts pietiekams daudzums rezerves orgānu slimnīcām.
Nils U varētu šogad mēģināt noskriet maratonu…
“Kā Ušakovs pie krievvalodīga vēlētāja…” Skaisti😀😀
Man patika.
Esmu tagat laimīks.
…nu man vienu vajadzeetu…..bet ja drusku zinaatu par taam 2 nodaljas rebeem….vareet ienjirgt masiivaak…deputaata vietaa tuurists….indies vietaa leeta imunsupresija…
Baidos, ka izšļācot sava peņa saturu savas dzīves pēdējās nedēļās Arvīds ar arsēnu paspēja inficēt arī citus… sievu, meitu, mīļākās.. Kārli Streipu..
Vau… sen nebiju lasījis neko, kas tā aizrautu..
Vnk supper ;)
Yebatj kur var kko tadu izdomat lol
Sākumā likās ka Arvīds vēl gulēs kaut kādā purčika dzīvoklī ledus vannā ar pusmetrīgu šuvi sānā un mēģinās atcerēties kā no aparātu zāles nonāca tur
Kautkāds ugunsgrēks
LR jāatceļ ātruma ierobežojumi motocikliem! Tādā veidā Valsts kļūs par lielāko orgānu ekspotrētāju pasaulē!!!
Es ar esmu dzirdējis par cilvēku, kam četras nirees esot. Ppatiesībā, – esmu pat redzējis viņu, lai gan par to netiku runājis. Jo tā laikam esot, ka tās vecās nieres ārā nemet, bet tās paliek turpat iekšā.
Bet stāsts raisīja intrigu un arī valoda aizrāva.
Brīnišķīgs stāsts. Intriga līdz pēdējai rindiņai.
The Truth
Tikai nesakiet, ka imants ir dzīvs… Es jau cerēju