Depresīvā nedēļa: Veca mīlestība nerūs

Mārcis nāca no ļoti sterilas ģimenes. Viņa tēvs bija biznesmenis, kurš savu nelielo, taču stabilo impēriju uzcēla no pašiem pamatiem. Laiks, kad Mārcis auga, ģimenei bija grūts – viņš aizvien atminas, ko nozīmē katru dienu ēst vairumtirdzniecības bāzē iegādātos nocenotos griķus. Tāpat Mārcis ar siltām atmiņām atceras to laimi, ko var sagādāt bērna palutināšana ar vienkāršu piena saldējumu par 13 santīmiem. Papīra virsiņas noplēšana, aplaizīšana un baudpilna garduma notiesāšana.

Taču tā bija pagātne. Ar smagu darbu ģimene tika pie stabilas situācijas. Arī Mārča māte bija krietns un mīlošs cilvēks. Kaut arī viņa varēja atļauties iztikt bez papildu ienākumiem, māte strādāja par skolotāju, jo vēlējās rādīt labu piemēru atvasēm un palīdzēt citiem.

Bērnību Mārcis pavadīja cītīgā brāļu un māsu apgādībā – viņam nekad nebija vientuļi, tāpēc arī pamatskolas un vidusskolas laikā neizjuta vēlmi kopā ar skolas biedriem iet piedzerties aiz garāžām vai mēģināt ielavīties naktsklubā. Tā vietā viņš sekoja vecāku piemēram un nodevās cītīgai savu hobiju materializēšanai darbā. Kā jau radoša un talantīga persona, viņš ātri izkaroja atpazīstamību un stabilitāti, tāpēc publiskajos pasākumos vienmēr gāja pa “VIP” durvīm, lai parastie ļaudis jāsatiek nebūtu. Nekā personīga – viņš bija noguris no paviršas sveicināšanās ar puspazīstamiem cilvēkiem.

Augstskolā nu jau izskatīgais jaunietis bija neaizsniedzama virsotne. Intelektuāls, asprātīgs, fiziski labā formā un ar cienījamu CV, kas ļāva viņam ar pasniedzējiem runāt uz “tu”. Mārci neinteresēja koju ballītes, kas aizvainoja viņa neglītās kursa biedrenes, jo tām praktiski nebija variantu apsēsties uz tik kārotās sejas. Mārcis vienaudžus uzskatīja par zemākām būtnēm. Nē, tā nebija iedomība – tiem vienkārši bija vēl jāaug līdz viņa līmenim un tā bija skarbā realitāte. Apziņa, ka viņš debilizējas stulbpurņu sabiedrībā, viņam lika pamest studijas. Dienā, kad Mārcis izņēma dokumentus un soļoja pretī izejas durvīm, dumjākais no visiem kursabiedriem – čalis ar iesauku Dzenis – pavaicāja, vai Mārcis varētu viņam atstāt savus literatūras pārskatus. Dzenim tie noderēšot, kad nākamgad no jauna mēģinās pabeigt dažus kursus.

Savos 24 gados viņš atskārta, ka vēl nekad dzīvē tā pa īstam nav mīlējis. Un šis fakts negāja konceptā ar viņa nevainojamo dzīvi. Mārcis krita mērenā izmisumā, taču ar savas trenētās muguras smadzenēm apzinājās – ja situācija kļūs kritiska, viņš varēs pagrābt kaut ko no apakšējiem plauktiem un pārvērst lietaskokā, jo līdz šim dzīve rādīja, ka viss, kam viņš pieķeras, zeļ un plaukst.

Kādā korporatīvajā pasākumā viņš apjauta, ka viss tiks sakārtots. Mārcis satika Lāsmu – daiļu un pārsteidzoši gudru meiteni, kura izkristalizējās no senu paziņu vidus. Savā prātā viņš jau mija gredzenus un gūlās virsū Lāsmai. Sākotnēji viss bija kā tam jānotiek – meitene bija uzķērusies uz viņa šarma, bet Mārcim atlika tikai piecirst. Tomēr tu nevari mācēt piecirst, ja tā pa īstam neesi makšķerējis. Mēnešu gaitā viņš bezspēcīgi noskatījās, kā Lāsma peld aizvien tālāk, bet Mārcis… Vientuļi blenza sava viedtālruņa ekrānā un bubināja “man pohuj, es tāpat esmu veiksminieks!”

Mārcis sāka domāt, ka varbūt tā dzīvē būs iekārtots – viņš karjeru iemainīs pret attiecībām un laimi gūs no pašpietiekamības. Dzīvoklis jaunajā projektā vienam pašam. Turklāt ar iespaidīgu balkonu.

Laiks bija pagājis un Mārcis daļēji aprada ar šo domu. Protams, idealizētā meitene no viņa smadzenēm nepazuda, taču viņš bija iemācījis ar to aprast un ar viņu uzturēja draudzīgas attiecības. Kādu vakaru Mārča dzīvoklī kāds zvanīja pie durvīm. Jocīgi, jo parasti neviens pie viņa nenāk.

Tā bija Lāsma. “Nu re, viss tomēr ir nonācis pie loģiska iznākuma,” savā prātā nopriecājās Mārcis. “Viņa beidzot apzinājusies, ko palaiž garām!”

Lāsma: “Sveiks, tev nu gan šajā mājā ir ļoti ātrs lifts.”
Mārcis: “Mjā. Jaunais projekts tomēr. Tagad jau mūsdienās taisa baigi labos. Nāksi iekšā?”
Lāsma: “Patiesībā nē. Tā kā mums ir tik draudzīgas attiecības izveidojušās, vēlējos tev to paziņot pirmajam. Šeit ielūgums uz manām kāzām.”

(Es nedaudz noīsināju dialogu, jo man pašam jau zajebal cik garš raksts sanācis. Realitātē viņi pārmija arī pāris teikumus par laikapstākļiem.”)

Mārcis tēloja prieku un sāka saprast, ka beidzot… Beidzot situācija pilnībā ir izgājusi no rociņas un vieta teorētiskiem scenārijiem nav atstāta. Bet neko darīt.

Mārcis atvadījās, apsolīja padomāt par īpaši kolorītu kāzu dāvanu un uz drīzu atkalredzēšanos apskāva Lāsmu.

Līdz ko viņa iznāca no nama durvīm, pret zemi atsitās morāli tukšs ķermenis, kam rokās bija kartīte ar uzrakstu “Lāsma un Dzenis ielūdz”. Asinis un smadzenes notašķīja meitenes bikses un mēteli. Nedaudz trāpīja arī uz sejas. Tādā ziņā Mārcis drusciņ uzvarēja – viņš beidzot bija uz Lāsmas.

Un lifts nudien strādāja ātri. 11. stāvs galu galā.