Katrā publiskajā pasākumā ir vismaz viens ērms. Viņš ir izlauzies no savas ikdienas rutīnas kādā valsts iestādē, lai censtos socializēties. Šis cilvēks būs tērpies savās labākajās svētku drānās un uzstājīgi smaidīgi staigās apkārt, neveiksmīgi cenšoties radīt iespaidu, ka publiskos pasākumos ir kā zivs ūdenī un pazīst pilnīgi visus.
Nesen biju aizgājis uz kādu prezentāciju, kurā tieši man priekšā nosēdās šāds te ērms. Blaugznas bija pārklājušas viņa melnās žaketes plecu daļu tādā kārtā, ka to notīrīšanai vajadzētu Rīgas Satiksmes sniega tīrītājus. Izskatījās, ka uz viņa galvas ādas noticis holokausts, tāpēc ātri iztukšoju savu vīna glāzi, lai tā nepiebirtu ar pelniem. Viņš bija viens no tiem cilvēkiem, uz kuriem tu it kā centies neskatīties, bet ik pa brīdim piefiksē, ka tomēr skaties ar izbrīnā un vieglā riebumā pavērtu muti.
Aptuveni reizi piecās minūtēs jaunais vīrietis izņēma no maciņa fotoaparātu, atvāza tā atlokāmo ekrānu un, paceļot augstu virs galvas, uzņēma bildi. Sākumā nesapratu, kāpēc fotoaparāta ekrānu jāpaceļ uz augšu, jo, ceļot necilo aparātu virs galvas, tas tikai samazināja attēla redzamības leņķi, tomēr pavisam drīz man pielēca – tā bija jārāda, lai padižotos ar sava aparāta atlokāmo ekrānu. Pēc katras bildes uzņemšanas, aparāts tika rūpīgi izslēgts un nolikts atpakaļ maciņā.
Uz mirkli aizlidoju prom no prezentācijas un iztēlojos, ka nauda šī fotoaparāta iegādei droši vien atlikta daudzu mēnešu garumā un īpašniekam šķiet, ka šis varenais gadžets ir īsts čožu magnēts. Iztēlojos, kā pēc prezentācijās viņš dodas uz savu tumšo komunālā dzīvokļa istabu un, vecā datora dzesēšanas ventilatoram kaucot kā zaporožecam, ieliek svaigākā pasākuma bildes folderī “Bildes, kas nevienu nepiš #4785”.
No domu lidojuma atrāva sajūta, ka mani vēro. Paralēli pasākuma iemūžināšanai bildēs, priekšā sēdošais fotomākslas entuziasts ik pa brīdim pagriezās te uz vienu, te otru pusi, lai rūpīgi aplūkotu pārējos pasākuma apmeklētājus. Aplūkotu tik rūpīgi, ka pārsvarā gadījumu tas izsauca pretī “Kāpēc viņš uz mani tā lūr?” sejas izteiksmes. Šo īpatņa uzvedību nespēju līdz galam izskaidrot. Vai nu viņam bija slimīga interese par prezentācijas apmeklētājiem, vai arī tas bija savdabīgs veids, kā tikt galā ar agresīvu uzmanības deficītu. Iespējams, viņš cerēja, ka nākamajā tikšanās reizē kāds viņu atcerēsies un tas būs pamats jaunas, skaistas draudzības sākumam.
Tuvojoties prezentācijas beigām, atviegloti nopūtos, jo jaunais vīrietis pārsēdās uz vietu pirmajā rindā. Acīmredzot, trešā rinda vienkārši bija par tālu, lai uzņemtu pietiekami labas nevienam nevajadzīgas pasākuma bildes. Beidzot varēju paņemt pāris jaunas vīna glāzes un baudīt tās nesteidzoties. “Tipisks prezentāciju ērms”, pie sevis nodomāju, lejot sevī kārtējo bezmaksas vīnu.
***
“Kretīn, tu atkal atstāji ieslēgtu manu tualetes slēdzi, nevis savējo!” mani pamodināja kādas sievietes kliedzieni un durvju dauzīšana. “Nahuj man jāmaksā par tavu elektrību, kropli?” varēja dzirdēt, ka viņas kliedzienu pavadošā siekalu šalts izšļācas pret manas istabas durvīm. Pakausī spēcīgi dūrās prezentācijā izdzerto vīna glāžu naglas. Vakar biju pārradies mājās tādā pālī, ka iekritu gultā nenovilcis pat uzvalku. Tomēr galvassāpes un komunalkas kaimiņienes taurēšana nespēja sabojāt prieku par to, ka vakar satikos ar saviem draugiem. Laiks pārlādēt fotogrāfijas kompī.
E.Virza sēž stūrī un nervozi ēd popkornu. Sirreāli.
De-pre-siju, de-pre-si-ju … nelūdzam, – pieprasā-ām
Gribēju ierakstīt, ka cementam – loham tādam – atgadījusies drukas kļūda vārdā “prezentācijāsm”, bet raksta beigās mani tas vairs nepisa gandrīz it nemaz.
Brīnišķīga nedēļa, brīnišķīgs raksts, visu varu padomēm.
Bija kruta
Vairums cilvēku slikti pārcieš izlaušanos no rutīnas. Blaugznas un ērmīga uzvedība ir neliela maksa un piedodama reakcija uz izlaušanās šoku. Daļai cilvēku tiek stingri noliegta šāda rutīnas kropļošana, jo parasti tam seko depresija. Depresīvi.
Labs raksts! Nākamreiz jāvelk cepuri.
Un ka tad ar partybomzi, vinsh ar bij prezentacija?