Depresīvā nedēļa II: Lienes pārsteiguma romantika

“Visai izdevies mēnesis, jau trešais,” Liene nodomāja un piepaceļot svaigi salakotos matus, uzsmaidīja sev spogulī. Iztaisnojusi plecus, pacēlusi zodu uz augšu viegli sevi nopētīja. Jā, ir agrs piektdienas rīts, bet šī bija jau lieliski atstrādāta un zināma sistēma.

**
Liene ir skaista un inteliģenta sieviete. Teju divdesmit astoņu gadu dzīves pieredze bija paspējusi iemācīt daudz. Kaut vai to, ka vīrieši ir jobani. Teju gatavie Kiviči uz katra stūra, kas par katru mata tiesu centīsies atņemt privātumu un neļaus pabūt pašai ar sevi nekad un nekur. Tāpēc atmetusi mīlestību un attiecības veiksmīgāk par savām smēķēšanas ieradumiem, Liene meklēja laimi aplikāciju pasaulē, kura bija gana dāsna. “Žēl, ka nav “iQos” tipa veču,” Liene mēdza vakaros pie kamīna pīpējot iesmieties. It kā slikts ieradums, bet veselībai dara minimālu ļaunumu.

**
Tinderis – lūk, tā ir štelle. Ar Rūdolfu tikšanās tikai pēc stundas, bet esmu jau praktiski gatava. Rūdža bija labi kopts, ne pārāk apdāvināts, bet bez liekām prasībām. Pilnīgi pietiekami vienas dienas prieciņam. Labi, ka Mārīte vakar paņēma bez rindas, labākā vaksācija ēēēvāāāā!” Liene pie sevis iesmējās. Totāli mazāka ņemšanās ar sevi un visām nebūšanām.
“Bāc, Jankam uz darbu jāpiezvana.”
– “Klau, Jančuk, es prezentāciju Tev aizmetu pēdēefā, ievērtē. Man šodien galīgi sūdīgi, laikam vārtīšos pa gultu. Nevēlos nevienu aplipināt birojā.”
– “Jā, protams, sīkā. Paldies saņēmu un galvenais veseļojies! Tiekamies pirmdien!”
“Yess!  Arī tas ir sakārtots!” Liene priecīgi pasmaidīja un turpināja gatavoties.

Lūpas uzkrāsojusi, smaržas sapūtusi, nopētījusi sevi spogulī, koķeti uzsmaidījusi Liene devās prom. Aizkūpinājusi kāro dūmu mājas pagalmā viņa izsauca taksi. Lai iet Yandex, nebūs gala adresē nosodošo kolēģu skatienu pagalmā, bet ietaupīs kā minimums trīs eiro. “Nebaltās dienās tā ir vismaz viena pudele vīna,” viņa nodomāja.

Ieradās galamērķī par vismaz trim minūtēm agrāk nekā bija plānojusi. “Bāc, tikai deviņi,” uzvilkusi kārtējo dūmu un pārbaudījusi durvju kodu Tindera vēstulēs, Liene devās augšā un ar liftu brauca uz sesto stāvu jaunā projekta mājā. Atradusi adresē norādīto dzīvokli viņa sakārtojās, saņēma drosmi un nospieda durvju zvanu.

Neviens neatvēra. Zvanīja otro, trešo reizi, līdz pēkšņi Liene izdzirdēja smagus soļus. Smagus, nevīžīgus un stampājošus soļus. “T-t-t-tūlīt, nāku, uzgaidiet!” kaut kas aiz durvīm sēca.
– “K-k-k-k-āās tur ir?” viegli šļupstošs šķībi greizs kontrtenors izdvesa.
– “Emm, Liene, es pie Rūdolfa”!
– “Āāāāāāāāāāāāā” pretīgā spiedzienā grīdas stampa iekviecās un pavērā durvis.

**

Skats pavērās ne no labākajiem. Liene atkāpjoties no durvīm pamatīgi nopētīja pie kā ieradusies. Prāta mazspējas rētas sejā, pati seja – sapista futbolbumba. Zobi dzeltenāki par pamatskolas fizkultūras zāles svaigi krāsotajām sienām un gaļas kurkuļu paliekas starp tiem bez problēmām varētu izbakstīt ar šķiltavām. Krekls bēšs, sasiekalots un taukiem aptraipīts. Šorti nesaprotami, bet netīri un pa teju atvērtajām durvīm uzdvingoja ass urīna aromāts kurš sajaucās ar paprikas un vistas filejas tango aromātiem, kuriem traucēja tikai pārspīlēts ķiploka greizsirdīgais uznāciens. Visam pa virsu – fakin metrs sešdesmit maksimums! Jebkas viņas saprātā kliedza: “Mūc prom!”
**
Liene šokēti apmetās apkārt un jau devās ceļā, kad izdzirdēja šnukstus.
– “P-p-p-p-iedod, ka esmu t-t-t-t-t-t-t-t-tāds preteklis u-u-nnnnn ļumpenis. R-r–r-rūūūdža drīz būs. Man d-d-d-d-d-d-d-drīz maiņa uz autostāvvietu. P-p-p-p-p-p-p-p-paaati no sevis neapsargās,” un pats par savu joku ieņirdzās aizsedzot dzeltenos zobus ar plaukstu. Skatam pavērās līdz gaļai apgrauzti nagi.

Liene nesaprata kāpēc apstājās, laikam jau visi tie Dievietei.lv klikšķi, ko vīnu malkojot bija saklikojusi, lika justies vainīgai par to, ka citiem nav paveicies kā viņai.
– “Neraudi, piedod, es uzvedos kā cūka”, Liene teica un nedomājot apskāva svešo lumpeni kurš momentāli izplūda asarās uz viņas svaigi izgludinātās blūzes.

**

– “Vai r-r-r-r-r-riiiizoto ēdīsi? Tūlīt jau būšu pabeidzis taisīt. N-n-n-n-n-nāāāc iekšā! M-m-m-m-m-aaanni Juris sauc. Kā T-t-t-t-t-tevi?”
– “Liene. Un jā, Juri, ēdīšu. Nav par agru priekš rissoto?”
– “L-l-l-l-l-l-aaabām lietām nekad nav par agru” un Juris notraucis asaras iesmējās. Abi iesmējuši turpināja neplānoto tikšanos.

**

Liene novilka kurpes, par mēteli pieklājīgi parūpējās Juris un viņa sekoja tam virtuves virzienā. Jo tuvāk virtuvei, jo smarža palika labāka. Liene pēkšņi atcerējās, ka iepriekšējo dienu nekā nav ēdusi un vēders savilkās krietnāk par sešdesmito presīti sajūtot wok-tipa smaržu. Virtuve bija liela, studijas tipa ar bāra leti un visām ekstrām. Vienīgais, kas uzmanību novērsa un kaitināja Lienes prātā bija absolūti bezgaumīgie un garlaicīgie aizkari. Iedomājies, hruščovkas sienas paklātu, tikai vienkāarši padarītu melnbaltu un vēl izmantotu segas pārklāja vietā uz diviem gadiem – tik slikti bija aizkari šajā virtuvē.
**
– “R-r-r-r-r-r-r-ūūūdža drīz būs” atkārtoja Juris. B-b-b-b-b-b-b-rokastis arī,” un uzlicis uz galanti melna šķīvja krietnu porciju to pasniedza Lienei.
– “V-v-v-v-istas fileja, basmati, zirnīši, soja, g-g-g-g-g-garneles un visi labumi,” Juris nostostīja un pasmaidīja. Liene pieklājības pēc nogaršoja un tikai spēja izdvest vārgu “woow”.
– “Juri, labāk nekā ganbejā! Malacis un paldies tev!”
– “P-p-p-p-p-pieee katra ēdiena s-s-s-s-s-savs dzēriens. Kā tev k-k-k-k-ijantē?”
– “Pizģets, nopietni? Tu “Chianti” par  k k k k ijantē nosauci, kropli”, Liene pie sevis nodomāja, bet uzreiz sakautrējās par savu nesavaldību un izdvesa vien kautru: “Jā, lūdzu,” un maigi koķeti uzsmaidīja.

Juris atvēris ledusskapi izvilka “Chianti” pudeli, kurā jau bija korķuviļķis un to prasmīgi stenot izrāvis ielāja vēsu malku savai viešņai. Pudeli atstājis uz galda viņš lika noprast lai pati sevi apkalpo un devās taisīties uz darbu. Liene ēda, dzēra un baudīja mirkli, lai cik savāds tas nebūtu. “Hei, būs ko draugiem pastāstīt!” pie sevis nodomāja Liene.

– “Lielisks ēdiens un vīns no paša rīta”, Liene nebeidza brīnīties. Arī savādais saimnieks bija pazudis. “Es kārtējo reizi pārāk daudz vērtēju cilvēku no tā paskata,” viņa par sevi šķendējās,  tomēr sestā stāva logs pievērsa sev uzmanību. “Skaists skats,” viņa nodomāja, bet norakstītie aizkari sāka iegūt jaunu nokrāsu. Melnbaltums sāka iegūt krāsas un raksti savu nozīmi. Tie teju sāka vibrēt viņas acu priekšā, krāšņi uzrunāja un Liene saprata, ka tie ir skaistākie aizkari, kādi jebkad redzēti. Saņemot drosmi un pieceļoties no krēsla viņa tiem pieskārās un tie bija paši maigākie aizkari, kādi jebkad taustīti. “Kāpēc viņi negatavo gultas veļu no šī paša materiāla, pizģuki?” Liene nodomāja, kad aizkaru raksts tā ievibrējās, ka viņa saļima.

“Kāpēc šis dzīvoklis ir tik tukšs, kāpēc te nekā nav,” Liene domāja. “Vai tas ir tas stundu īres dzīvoklis?” Visapkārt satumsa un iestājās klusums.

****
Netīra betona smarža, slapji putekļi, urīns. Šo aromātu pavadīta viņa pamodās no apkopējas neapmierinātās slotas, kura sitās gar Lienes seju. “Jā, tik jauna un jau mauka, pizģets, mūsdienu jaunatnei. Davaj, mosties, pisies mājās” auroja apkopēja, kura berza kāpņu telpu.

Liene neko nesaprata, parīvējusi galvu viņa paskatījās pulkstenī un saprata, ka pazaudējusi savas piecas stundas no dzīves. Tāpat kā godu. Asas sāpes pakausī, slikta dūša un reiboņi liecināja par sazāļošanu. Asās sāpes dibenā un kājstarpē par visu pārējo. Varētu piezvanīt policijai, bet kaut kā neērti.

Nekas. Jābrauc prom.
Kā nekā, meita no dārziņa jāpaspēj izņemt.

  1. lēti un paredzami. autors lohs.

  2. Jā, viss paredzams. Un negaršīgs kā rissotto.

  3. Puķīte rozīte, bļed.

  4. Rūdolfs kurš neatnāca

    Kaut kāda čīzī hujņa. Būtu depresīvi, ja Liene pēc divām vīna pudelēm izvarotu nabaga kvazimodo

Komentēt