Depresīvā nedēļa II: Gambīts

Dzeltenais kurjerdienesta busiņš lodāja pa līkumoto lauku ceļu līdz piestāja pie nodrupušiem baltu ķieģeļu vārtiem.

“Sociālās aprūpes centrs “Vasara”?, kurjers jautāja īgna paskata apsargam. “Man ir sūtījums, taču precīzs saņēmējs nav norādīts.”

“Uzgaidiet, jums būs jārunā ar direktori,” norūca apsargs un devās uz savu stikloto sarga būdiņu, kas atgādināja palielu akvāriju, nevis dienesta telpu. Tur pie sienas bija piestiprināts telefons ar rimbuli pa vidu. Kurjers tādus bija redzējis kādreiz sen, bērnībā, un tagad izbrīnīts nolūkojās kā apsargs pacēla klausuli un ar pirkstu uzrullēja divus ciparus.

“Tiešā drāts ar vadību, normāli,” nodomāja kurjers, taču skaļi neko neteica.

“Uzgaidiet, viņa tūlīt pienāks,” apsargs norūca pa atvērto durvju spraugu un tad ieslēdzās savā caurspīdīgajā kabinetā. Sāka skanēt Top radio un apsargs likās pilnīgi aizmirsis par ciemiņu.

Pēc dažām minūtēm atnāca sieviete, kura varētu būt šis iestādes direktore. Dzimusi kaut kad septiņdesmitajos, ģērbta pēc astoņdesmito gadu modes, svars ap deviņdesmit. Svārku kostīms izskatījās mazliet par šauru un tumši lillā matu krāsa viegli vulgāra.

“Lūdzu, parakstieties te,” kurjers pastiepa planšeti un irbulīti.

“Es atvainojos, bet es neko neesmu pasūtījusi,” taisnojās sieviete.

“Šis ir apmaksāts sūtījums, jums tikai jāsaņem un jāparakstās. Visus izdevumus sedz sūtītājs.”

“No kurienes ir šī paciņa?”

“Es nezinu, te ir svītru kods, laikam Šveice, taču neko skaidrāk es nevaru izlasīt. Jūs ņemsiet? Parakstieties, lūdzu.”

Direktore nopūtās un parakstījās. Nez’, kas tajā paciņā iekšā? Reizēm gadījās, ka bijušie audzēkņi sūtīja sveicienus. Dažreiz atnāca paciņas no sponsoriem un ziedotājiem. Sponsoru paciņas, protams, bija vērtīgākas.

***

Kastē atradās datorpele, to Anna saprata uzreiz. Taču pele bija savāda, daudzām pogām, asiem stūriem, aprakstīta ar nesaprotamiem simboliem un diezgan smaga. Pavirzot nelielu sviru, pele izgaismojās zili, zaļi, sarkanā krāsā. Anna vēlējās pievienot peli savam “Siemens” laptopam, taču Windows XP to neatpazina. Būs jāsauc talkā kāds no audzēkņiem. Gan jau, ka Ojāriņš zinās kā rīkoties. Ojārs bija trīspadsmitgadīgs puika, kurš visu brīvo laiku pavadīja aprūpes centra bibliotēkas datorklasē. Viņš bija vājš un klibs, un citi zēni nelabprāt viņu aicināja spēlēties kopā. Dažreiz zēni mēdza viņu apsaukāt un iekaustīt, un grūti iztēloties kādus pazemojumus viņam nācās izciest aprūpes centra kopmītnēs, kad lielākā daļa pieaugušo personāla bija beiguši darba dienu un devušies uz savām mājām. Sociālās aprūpes centra nepilngadīgie klienti mēdza būt nežēlīgi un pareizās receptes konfliktu risināšanai neviens īsti nezināja. Vienkāršāk bija ļaut konfliktiem atrisināties bez pieaugušo iejaukšanās. Tas norūdīs raksturu un sagatavos zēnus pieaugušo dzīvei. Ojārs neko daudz nesūdzējās, viņš pavadīja laiku bibliotēkā un necēla troksni.

Anna nolika peli galda atvilktnē un pievērsās tekošo uzdevumu izpildei.

***

Nākamajā dienā atnāca vēl divi sūtījumi. Šoreiz tie bija portatīvie datori. Divi gabali. Komplektā ar datorsomām un pelēm, viss raibs, kantains un neona gaismiņām spīdošs. “Alienware,” Anna izburtoja nesaprotamo uzrakstu. Viņa neko daudz nezināja no datoriem, taču apzinājās, ka šitie ir dārgi. Ļoti dārgi. Tik dārgi, ka neviens sponsors nemūžam nebūtu dāvinājis kaut ko tik izšķērdīgu. Anna pacēla telefona klausuli un ar diviem diska pagriezieniem izsauca bibliotēkas numuru.

“Velta? Ojārs pie jums? Atsūti viņu šurp, lūdzu.”

Pēc dažām minūtēm kāds bikli pieklauvēja pie dermatīnā polsterētajām durvīm un Ojārs pabāza seju pa atvērto durvju spraugu.

“Nāc iekšā!” pavēlēja Anna. “Paskaties, ko tu vari teikt par šiem datoriem.”

“Šķiet… Šķiet, ka tie ir manējie.”

***

Ojārs visu paskaidroja. Pavadot laiku bibliotēkā, viņš bija iemācījies spēlēt šahu. Neviens zēns ar viņu spēlēt nevēlējās, tāpēc Ojārs spēlēja šahu vienatnē ar datoru. Bibliotēkas vecie “Siemens” portatīvie datori tāpat nevilka par šahu un dambreti nevienu jaudīgāku spēli. Ojārs pasūdzējās, ka pat “kontra” neiet, taču direktore ne līdz galam izprata pretenzijas būtību. Zēns turpināja stāstīt. Pēc kāda laika spēle pret datoru kļuva pārāk vienkārša, tāpēc Ojārs meklēja spēles partnerus internetā. Internets ļāva mazas lauku nabagmājas iemītniekam sazināties ar jebkuru cilvēku visā plašajā Pasaulē. Ojārs ātri vien apjauta, ka viegli var apspēlēt gandrīz katru partneri. Un šķita pats par sevi saprotams pieteikties šaha sacensībām. Arī caur internetu. Nevajadzēja nekur braukt, varēja sēdēt pie bibliotēkas datora un tanī pat laikā piedalīties starptautiskajos šaha turnīros. Milāna, Ņujorka, Londona. Uzvaras deva tik ļoti nepieciešamo pārliecību par saviem spēkiem. Zaudējumi stiprināja vēlmi uzlabot savas prasmes.

Un tad kādu dienu Ojārs pieteicās turnīram, kurā bija vērtīgas balvas. Dalības maksa bija salīdzinoši augsta – 30 eiro, kurus Ojārs ieguva pārdodot savu iPod mp3 pleijeri. Un te tev nu bija. Par to, ka Ojārs izrādījās turnīra jaunākais spēlētājs, viņš saņēma īpašu veicināšanas balvu – datorpeli. Par godpilno trešo vietu – datoru. Vēl viens dators balvā bija no sponsoriem – par īpaši skaisti izspēlētu kombināciju – Šveicies gambītu. Balvu saņemšanai Ojārs norādīja aprūpes centra adresi, jo citu māju viņam nebija.

“Šos datorus varētu novietot bibliotēkā,” teica Ojārs. “Lai visi var lietot. Šie ir ļoti labi datori.”

Annas acīs sariesās asaras. Viņa skatījās uz Ojāru un nevarēja saprast, kurā brīdī viņš paspēja tā izmainīties. Reiz biklais puika tagad stāvēja stalti un perināja Napoleona vērienīgus plānus.

“Ojār, es ceru, ka tu saproti ko tu esi izdarījis,” Anna iesāka. “Tu esi piedalījies azartspēlēs! No mūsu bibliotēkas telpām! Vai tad tā mēs esam tevi audzinājuši?”

“Bet es taču gribēju kā labāk!”

“Tu esi apkaunojis mūs visus!”

“Bet kā?”

“Tu apzinies, ka par šitādu pārkāpumu tevi var ielikt cietumā? Mūsu centru aizklapēs ciet un desmitiem cilvēku paliks bez darba un bez mājām! Vai to tu vēlies?”

“Bet es tos godīgi vinnēju!”

“Ko tu, puika, vispār sajēdz no goda? Ne tev goda, ne tev kauna! Tu man dabūsi mācību! Šitāds kroplis! Sēdēsi cietumā tāpat kā visa tava jobanā ģimene!” Anna reti lamājās, taču Ojāra pārkāpums šķita prātam neaptverams.

“Piedodiet, bet…”

“Piever žaunas, kropli! Vācies ārā un lai es tevi bibliotēkas telpās vairs neredzētu! Atradies te umņiks! Ārā, es teicu!”

Nodūris galvu, mēms un klibs, Ojārs atstāja telpu. Anna ieslēdza savu “Siemens” portatīvo datoru, atvēra sludinājumu portālu un sāka pētīt “Alienware” datoru cenas.

7 Replies to “Depresīvā nedēļa II: Gambīts”

  1. Atkal viens trieciens grūtdieņiem, nabaga Ojāra personā. Varētu domāt, ka autors žēlastības nepazīst, tīksminoties par nabaga pusaudža sapamanām sevī to, ka paši kādreiz esam bijuši kā tāda Anna? – Vai nav bijis kādreiz tā, ka kādu padoto vai kolēģi, kas labi darbu izdarījis, esam nevis paslavējuši, bet gan sevī nodomājuši: “Sūds, es ar tā varētu”…
    Patiesīgs un nesaudzīgs mūsu sabiedrības portretējums. Depresivitāte sit augstu vilni. (šis gan vairāk vakardienas stāstam būtu piederējies: “Smagā dzīve augstu vilni sit. Dzīve Vilni sit.”) Gaidām vēl citas nianses, ko depresīvā nedēļa spēj sniegt.

Atbildēt uz homo - andis Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *