Depresīvā nedēļa II – Depresiju kaudze

“Tava rīta kafijāaaa! Tava brīiiivdienāaa!” dungoja Žanna, traukdamās lejā pa kāpnēm. Ārā krita baltais un slapjais, bet tas nespēja sabojāt viņas noskaņojumu. Tikai četras, nieka četras stundas bija palikušas līdz randiņam ar Viktoru “Zembukā”, kur viņš noteikti Žannu bildinās. Jā, par to nebija šaubu, Viktors taču lika saprast, ka šis būšot īpašs vakars un ka Žannai esot jāsapucējas. Viņa uzvilka sarkano gliterrminikleitu, ādas mēteli un pēdējais akcents – mikrobleidings. Inese bija taisījusi uzacis Vikai, un viņa izskatījās satriecoši, teju desmit gadus jaunāka. Mīļotais noteikti ir pelnījis daiļu līgavu!

“Bļaģ!” Žanna nokratīja pelēko putru, kurā bija iestidzis melnā samta botiljona purngals. Kaķu tante atkal salikusi bļodas tieši pie durvīm. Meitene izvilka salveti, taču par spīti beršanai uz zābaka sāna mēdījās puņķim līdzīgs traips ar sarkanīgu nokrāsu.

“Suka!” viņa iekliedzās un, pagrābusi visus trīs traukus, aizmeta tos labi tālu. Tur, kur uz blakus soliņa tupēja pati kaķu kopēja. Veča piecēlās un strauji devās Žannas virzienā. Tagad viņa man sitīs, nodomāja Žanna, bet labi vien ir, bliezīšu pretī. Vecā maita, es tos botiljonus Malagā pirku un bez atlaides.

Taču tantiņa tikai pienāca klāt, ieskatījās Žannas acīs un nopietni teica:

“Чтоб ты сквозь землю провалилась!”*

Žanna pagrozīja pirkstu pie deniņiem. Strīdēties ar jukušo bābu nebija jēgas, turklāt Inese jau gaidīja.

Tieši divus kvartālus tālāk pirms pašas tramvaja pieturas Žanna iekrita vaļējā kanalizācijas lūkā. Iela bija skaļa, neviens viņas kliedzienus nedzirdēja, un Žanna lēnām nosmaka smirdošā zampā, vērojot, kā apkārt peld izlietoti tamponi.

Inese gaidīja Žannu divdesmit minūtes, mēģināja zvanīt, taču neviens neatbildēja (tajā brīdī Žannas roku grauza žurkas). Atkal kārtējā kuce pierakstās un neatnāk, nopukojās Inese un devās uz pagalmu uzpīpēt. Vajadzēja tomēr braukt strādāt uz to masāžas salonu Vācijā. Viņa nostājās zem otrā paģika, jo pirmajā dzīvoja trakais Pēteris, kas lamājās par dūmiem. Sanāca tā, ka tieši tajā brīdi trešajā stāvā dzīvojošais Maigonis purināja paklāju. Te nu būtu loģiski, ka paklājs uzkristu Inesei uz galvas un viņu nosistu, taču, nē – depresīvais gals nāca daudz ilgāk un mokošāk. Inese palūkojās uz augšu un uzkliedza par putekļiem. Sākās strīds, kura rezultātā viņi iepazinās, iemīlējās un apprecējās. Taču Maigonis izrādījās maniaks-nacionālists, kurš par sevi rakstīja grāmatu “Latvietis” un desmit gadus spīdzināja sievu, lasīdams priekšā manuskriptu. Inese beidza dzīvi pašnāvībā, saelpojusies gāzi. Maigonis apprecējās vēlreiz un ar nākamo sievu nodibināja koklēšanas studiju.

Trakais Pēteris dzirdēja Ineses un Maigoņa strīdu un tās iespaidā pasūtīja prostitūtu (sarunā nebija nekā erotiska, vienkārši iedvesmas neizdibināmie ceļi). Viņa palika stāvoklī un vēlāk dzemdēja dēlu, kurš izgudroja jaunu nāvējošu bioloģisko ieroci, ar ko vēlāk tika nogalināti visi vegāni.

Bet kas notika ar Viktoru? Viktors ieradās “Zembukā” un, kā jau tika Žannai teicis, bija gatavojies īpašam vakaram. Nē, viņš negrasījās meiteni bildināt, taču vēlējās paziņot, ka ir atguvis vectēva mājas un vēlas pārvākties uz laukiem. Savā ziņā tas tomēr bija bildinājums, jo viņš gribēja dzīvot dzimtas mājās ar Žannu. Kad neviens neatbildēja uz zvaniem (tajā brīdī žurkas jau grauza Žannas smadzenes), Viktors saprata, ka Žanna ir nolēmusi viņu pamest, un nežēlīgi piedzērās. Viņš pakrita zem galda un vīrieti aiz žēluma savāca oficiants Sarmis – vientuļš gejs, kuram pašam neklājās viegli un kurš saprata, ka dzīvē visādi mēdz gadīties.

Viktors pamodās Sarmja mājās, vārds pa vārdam, viņi iemīlējās. Tā Viktors kļuva par geju, viņi ar Sarmi pārvācās uz vectēva mājām, nodibināja geju kantrī grupu, un tā pēc desmit gadiem uzvarēja Eirovīzijā. Un šis ir pats depresīvākais stāsts no visiem.

* Kaut tu cauri zemei izkristu! krievu val.