Kleinā Klinta kaulainās kājas kusli pievilka pie sevis un ieriktējās groteskā lotosā, atgādinot sabrukušu putnubiedēkli. Turpat netālu uz gāzes degļa katliņā burbuļoja ūdens. Tikai vienam logam priekšā pieliktā plēve bija atlocīta malā, skvota telpā ielaižot gaismu. Pārējos logos gaismai nācās caursist miskastes maisu plastikātu, tāpēc viss istabā šķita netīri pelēkā krāsā. Kā februāra debesis virs slapjdraņķa ielām. Podiņu krāsns ar apdrupušiem ŗotājumiem, sapuvis parkets. Kādreiz te bija skaisti.
“Tad nu sāksim,” pret nedaudz nostāk no Klintas un katliņa puslokā sasēdušajiem pagriezās Robis: “Aicinu jūs būt lieciniekiem pašpietiekamības manifestācijai un uzspļaut “dzenies-pelni-pērc-mirsti” kārtībai performancē “Konsumācija””.
Robis, kuru skovtā sauca arī par Bubi vai Bubertu – ar ļenganu narkomāna mēli “b” sākumburts bija vieglāks uzdevums par viltīgo “rrrrr” – pieliecās un no kastes izņēma zeķbikses un šķēres. “Nost ar kaunu! Jā kailumam! Kailums – atklātība!” bļāva Robis, šņikājot zeķbikses driskās. Atlikums tika samočkāts rokā un aizmests, bet sauja drisku tūlīt pat nonāca vecā pīpē, kas kopā ar šķiltavām tika padota kailajai Klintai. “Šī ir briedināšana. Tas ir pašpietiekamības cikls, kas ik reizi pēc konsumācijas sākas no jauna. Parasti tas ilgst mēnesi, citreiz piecas vai sešas nedēļas.” Klinta tikām cītīgi pakšķināja neilonu. “Ar geraču un benzīnu briedināšana prasa mazāku laiku, bet te nu mēs esam šajā pasaulē. Cilvēks pat pie normāla gerača nevar tikt – jāpīpē zeķbikses!” turpināja deklamēt Robis. Daži no puslokā sasēdušajiem iesmējās.
“Nost ar darbu. Motori – darbs. Darbs – verdzība. Verdzība – nāve!” Robis no kastes bija izcēlis litra burku ar benzīnu. Tā nonāca pie augoņiem klātās Klintas, kura bija pabeigusi pīpēt neilonu un no varēja noskalot ar degvielu. Pāris malki mutē, atlikums nonāca katliņā ar verdošo ūdeni. Klintas čūlas un iespaidīgā izmēra furunkuli pulsēt pulsēja, brieduma pilni un gatavi dot kā brangs bērzs sulu aprīļa svaigumā.
“Kad briedums sasniegts, kad ābele augļiem pilna un tie liec koka, savas mātes, zarus pie zemes, ir ražas laiks,” Robja rokās jau bija žilete un metāla bļodiņa. “Paldies, Dabas Māt, par lekno ābeli! Paldies par auglīgo zemi!” Furunkuli pēc žiletes pavēles sprāga viens pēc otra, ilgojušies novākšanas un atdodami savu dzeltenasiņaino miesu augļkopim ar bļodu. Klinta labpatikā kunkstēja – viņas zari atkal iztaisnos muguru jaunu augļu gaidās.
“Pēc ražas novākšanas nāk svētki. Mielosimies! Mielosimies!” Robis furunkulu strutas iegāza katliņā ar benzīnu un ūdeni un sāka maisīt. Gana ilgi, līdz virums bija reducēts līdz buberta konsistencei. Pirmais strēbiens Klintai, otrais augļkopim. Tālāk pie pusloka ģindeņiem. Sanāca katram.
Pirms 15 gadiem ar šādu, tikai toreiz ar viltīgiem risinājumiem inscenētu, performanci Roberts absolvēja mākslas augstskolu. Tas bija viņa diplomdarbs. Profesori aplaudēja kājās. “Spēriens pa olām patērētāju kultūrai. Viss, kas tev vajadzīgs, esi tu pats,” bārdainajam briļļainim no jaudīgā pārdzīvojuma plikais pakausis bija iesvīdis spīdīgs. “Evaņģēliski!” ar rokām pret griestiem, pārspīlēti atdarinot sektantu mācītājus, slavēja puķainā kleitā un mežacūkas ādas vestē tērpusies rudmatainā rektore. “Bet nopietni, Robert, tu tiksi tālu. Šis ir pa īstam!” Roberts paklanījās un smaidīja, domādams par personālizstādēm Londonā un Ņujorkā.
Roberts nebija rēķinājies ar to, ka mūsdienās īsta māksla nevienam nahuj nav vajadzīga.
bļa robi
meh
Vairāk pretendē uz rubriku Jebanātu nedēļa