– Man, lūdzu, Cēzara salātus, tikai pielāgojiet, lai tie būtu BEZ glutēna! – Inga bezkaislīgi nobēra oficiantei. Šie vārdi manī iedūrās gluži kā naži Jūlijā Cēzarā.
– Bļaģ, Inga, es spēju paciest tavus jobanos ultra-stilīgos “es vēlos izskatīties kā vecmāmiņa” briļļu ietvarus, to, ka vasarās pārvietojies ar fiksīti vai to, kā visiem stāsti, ka esi rakstniece, kaut gan patiesībā frīlancā raksti tekstus sūda bukletiem, bet, davai, liec mierā glutēnu – tā nav nekāda inde! Glutēns ir visur un tas ir veselīgs, tu, pārstilīgā mauka! – iztēlojos kā izkliedzu šo viņas sejā, bet klusēju, jo, neraugoties uz to, cik ļoti man pēdējo mēnešu laikā izbesījusi paša draudzene, esmu par slinku, lai atsāktu iet uz randiņiem un meklētu jaunu eksemplāru cerībā, ka tas būs mazāk kaitinošs.
Globāli ar Ingu it kā nav tik traki – viņa tīri ok gatavo, viņai ir daudz stilīgu un jaunu draugu, Ingai patīk kaķi un pēc seksa viņa parasti dodas uz savu dzīvokli, nevis piepišas ar palikšanu pie manis vai sarunām par jūtām. Bet tas glutēns, es pis…
Inga ir no tās īpašo cilvēku sugas, kurai ir jādara pilnīgi viss, kas ir trendīgs. Viņa vienmēr būs redzējusi aktuālākās Jaunā Rīgas teātra izrādes, apmeklējusi stilīgākos hipsteru restorānus pirms to oficiālās atvēršanas un katru vakaru ar draugiem dzers citā plukatu iecienītā bomžatņikā, ko apmeklē jaunie “literāti”, kuru ekspektācijas no dzīves ir vēl zemākas nekā ienākumi, tādēļ tas neizskaidrojamu iemeslu dēļ kļuvis par trendīgu bāru.
Saprotams, kolīdz kļuva stilīgi atteikties no glutēna, arī Ingai visu vajadzēja bez tā. Jūs pat nespējat iztēloties, cik pazemojoši ir šie “pielāgojiet, lai tie būtu BEZ glutēna!” katru reizi, kad izejam paēst. Reizēm gribas vienkārši atvērt viņas muti un piegāzt rīkli pilnu ar kviešu miltiem.
***
Valentīna dienā uzaicināju Ingu uz romantiskām vakariņām pie sevis. Sveces, akcijas “iesaka vīna klubs” rīslings, pāris rozes un cita romantiska huiņa, bet cepeškrāsnī – glutēna pārbagāta pica.
– Pagatavoju tev bezglutēna picu ar fetas sieru un ķiršu pipariem, – teicu, cenšoties savaldīt smīnu. Protams, tas ir nieks, tomēr sajūta bija tāda, kā pa kluso iebarojot vegānam bekonu. Inga ņukāja picu gardu muti tā, it kā nebūtu normāli ēdusi jau divas nedēļas.
– Kā garšoja?
– Labāk nekā jaunajā Centrāltirgus food-court’ā, bet sliktāk nekā pēdējā street-food eventā – kuce tomēr nespēja neiedzelt pat romantisku vakariņu laikā.
– Forši, pagatavoju to no kviešu miltiem. AR GLUTĒNU, hahahaha!
***
– Šausmas, tik jauna meitene… – aiz muguras kāds teica, kamēr biju pieliecies, lai paņemtu sauju smilšu.
– Jūs nezināt, kas atgadījās? – šoreiz balss uzrunāja mani.
– Smaga glutēna nepanesamības forma, droši vien apēda kaut kādu huiņu Centrāltirgus Gastronomijas paviljonā – atbildēju un devos prom.
Atkal jāatsāk iet uz randiņiem, bļaģ.
Bļ.., šis bija skarbi, nudien. Tad kad tika pieminēta tā jaunā meitene, mirklī iedomājos, ka to kāds ārsts vai medmāsa saka, bet izrādās, jau bēru viesis tas. Zināms, ka gaidīju negaidītu pavērsienu beigās, bet nu – ne šitik hardcore. Reizēm šķiet, ka nespējat to smalko robežu starp farsu un drāmu noturēt, krītot tādā sengrieķu traģēdijā. Bet tomēr cienu. Un jaunajam gastronomijas paviljonam arī tika.
Kaut cik negaidīts pavērsiens būtu, ja beigās Inga bērtu miltu sauju uz stāsta varoņa kapa, un – lai citi nedzird viņa vaidus no aiznaglotā zārka – skaļi visiem stāstītu, ka viņš nomira cepeškrāsnī no kaut kādas huiņas nepanesamības.
Vēl sižetu varēja izvērst ar seska ainu dzirnavās.
Oi, labs! Ļoti saturīgs īsstāsts. Paldies!
Ejiet visi dirst
No tās glutēna nepanesamības tik ātri nemirst. Reālaks stāsta nobeigums būtu, ja galvenais varonis glutēna viltību gribētu atklāt tikai pēc veiksmīga vakara noslēguma, bet tas izvērstos par zemei paralēlu, eksplozīvu caureju sunīša pozā esošajai Ingai. Un galvenajam varonim nāktu atklāsme, ka glutēna nepanesamība dažiem tiešām ir problēma, kasot no savām trijām krūšu spalvām ārā viegli apgremotas paprikas gabaliņus…
It kā Tu mauka kaut ko zinātu!
Es neesmu vainīgs, manis tur vispār nebija!