Depresīvā nedēļa II: Astotais marts

To, ka viņš nebūs dzīvei derīgs, Vilnis zināja jau no bērnudārza laikiem. Šādus apgalvojumus viņš neskaitāmas reizes bija dzirdējis no savas audzinātājas Vallijas. Vallija bija pusmūža sieviete, kuras āriene atgādināja mazpilsētas kultūras nama direktori – tamborēta dzijas kleita un dzintara broša. Viņa allaž Vilnim teica: “Izaugsi liels, varēsi grāvjus rakt.”, bet Vilnim jau tad nepatika rakāties pa smilšu kasti. Smilšu kastē vienmēr bija kāds cits bērns vai vairāki. Lai tur spēlētos, ar viņiem būtu jādraudzējas, bet to, ka draudzēšanās ir pārvērtēta, Vilnis juta jau toreiz. Bērnu vietā viņš izvēlējās skudras. Vilnim patika kā tās čakli rāpo pa bērza balto stumbru, kas auga spēļu laukuma stūrī. Vilnis skudras spieda ar nagu, saplacinot kā kuro reizi, te galvu, te dibenu, te pilnīgi izsmērējot. Reizēm Vilnis nenospieda skudru līdz galam. Tikai noknieba pusi, lai pavērotu kā atlikušās ekstremitātes bezcerīgi mēģina turpināt rāpot.

* * *

Pulkstenis tikšķēja skaļāk kā parasti un klusums bija dziļāks kā parasti. Vilnis blenza izslēgta televizora ekrānā un ēda vēsas kotletes. Tās bija iegādātas tuvajā veikalā. Kotletes nebija garšīgas, tomēr citu vietējā veikalā nemaz nebija. Kopumā veikala klāsts bija tik pat plašs kā LMA studenta iespējas izvēlēties seksuālo orientāciju skalā no gamasjeks līdz pidarass. Tomēr Vilnis ejot mājās allaž kaut ko tajā iegādājās, jo viņam patika pārdevēja. Viņai bija īsi un trekni pirksti. Katrā no tiem bija pa zelta gredzenam un katrs no tiem atgādināja nelielu mišelin vīriņu. Vilinm patika iztēloties, ka tādejādi viņš ēd mišelin atzītu ēdienu. Košļājot kārtējo kumosu, viņš pavērās pulkstenī. Tas rādīja pusdeviņi. Māte ieslēdza televizoru. Pulksteņa vientuļo tikšķēšanu nomāca raidījuma Panorāma un reklāmu ņurdoņa. Vilnis neskatījās televizoru. To darīja viņa māte. “Tu izbeigsi vienreiz čāpstināt! Ej labāk atrodi sev sievu,” viņa uzsauca Vilnim. Vilnis stipri iekoda mēle un, sajūtot asas sāpes, ievaidējās. Māte pagrieza stulbeņkasti skaļāk. Sakošļātajai kotletei pievienojās asiņu garša. Saviebies viņš turpināja košļāšanu. Tad aizvēra acis un strauji piecēlās. Pēkšņa kņudoņa starp kāju pirkstiem strauji pārņēma Vilņa prātu.

* * *

iespējams kaulus manus
izbalinās vējš… viņš sirdi
manu atdzesēja
/松尾芭蕉/

* * *

Bija 8.marta pēcpusdiena. Pēc kārtējā poliklīnikas apmeklējuma Vilnis iegriezās puķu bodē. Pagrabināja sīknaudu treniņbikšu kabatā. Tad īsi apdomājās un palūdza puķu tantei iesaiņot trīs sarkanas tulpes. Tās bija domātas vienīgajai sev tuvajai sievietei, ko viņš pazina – mātei. Priecīgs par pirkumu Vilnis devās prom. Pārradies mājās viņš visupirms pasniedza mātei ziedus un silti noskūpstīja tās vaigu. Tad devās uz otru istabu notiesāt kārtējo bezgaršīgo piemājas veikala izstrādājumu. Līdz ar maltītes beigām bija pienācis Panorāmas laiks. Vilnis ieslēdza televizoru. Raidījuma sižetos kā allaž tika apsriesti nesaprotami un garlaicīgi notikumi. Viņš kā vienmēr tos neskatījās. Māte arī neskatījās. Māte jau ceturto nedēļu gulēja otrā istabā gultā un puva.

5 Replies to “Depresīvā nedēļa II: Astotais marts”

  1. Zelta medaļa: “Kopumā veikala klāsts bija tik pat plašs kā LMA studenta iespējas izvēlēties seksuālo orientāciju skalā no gamasjeks līdz pidarass.”

  2. Jāatzīst, – skaudrumā un depresivitātē pārspēj pirmo šīs nedēļas rakstu. Jo nu, – ja nāve no glutēna, – to vairāk kā tādu tēlainu, ne tā ka ļoti reālu hiperbolu uztvēru, tad šis gan šķiet ļoti jau nu reāls ģimenes, attiecību un dzīves modelis, kāds Latvijā sastopams ne reti. No hipsterdrāmas pie smeldzīga un sociālkritiska reālisma – mūsdienu ģimenes traģēdijas – tikai viens solis. Ko gan vēl šī nedēļa mums nesīs?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *