– Kas tu peģiks esi?! – klasesbiedri skolas tualetē bija sastājušies aplī ap Ansi un rēca.
– Eu, peģik, tev soma netīra! – iebļāvās augumā lielākais un uzspļāva uz Anša mugursomas zaļu, staipīgu harču. Atskanēja daudzbalsīgi smiekli.
Bija 1999. gada 16. februāra pēcpusdiena. Otrdiena. Piektās klases skolēna Anša dzimšanas diena. Iepriekšēja stunda – Mūzika. Tās laikā Ansis izdalīja klasesbiedriem mammas līdzi dotās ledenes, bet skolotājs nospēlēja īsu muzikālu apsveikumu. Gandrīz neviens no klasesbiedriem neēda vecās, izkaltušās, nez no kādiem padomju laiku krājumiem izvilktās Аэрофлот konfektes.
Pēc gadu iepriekš sākušās Krievijas ekonomiskās krīzes, Anša ģimenei gāja pavisam grūti. Mamma bija palikusi bez darba, bet tētis nelegāli piepelnoties galdniecībā guvis darba traumu un nevarēja ne strādāt, ne saņemt pabalstu. Visiem trim nācās iztikt ar mammas bezdarbnieka pabalstu un dažiem latiem, ko valsts lepni dēvēja par “bērnu pabalstu”.
Stundai beidzoties, daudzi klasesbiedri gluži neslēpti izmeta konfektes miskastē, bet Dāvis nosauca Ansi par “debilo bomzi”. Skolotājs izlikās notiekošo nemanām.
***
Visu ceļu līdz mājām Ansis valdīja dusmu un aizvainojuma asaras. Ja pielika soli, no skolas līdz dzīvokļa durvīm varēja tikt kādās 45 minūtēs. Par naudas šķiešanu trolejbusa biļetei nevarēja būt ne runas. Ansis saprata, cik ļoti tētim un mammai ir grūti un ne par ko nesūdzējās. Viņš pat palūdza dzimšanas dienā neko nedāvināt, tomēr klusībā cerēja, ka vecāki būs kaut kur sadabūjuši jaunus ziemas zābakus. Uz ietvēm sakaisītās sāls šos kaimiņu atdotos apavus šoziem bija tā sabojājis, ka Ansis mājas vienmēr nokļuva ar slapjām kājām un krietni pārsalis.
***
Tēvs izlaida pirkstus caur puikas gaišajiem matiem, kas kontrastēja ar paša sauso, pelēcīgo ādu un strupajiem pirkstiem. Darbā neuzmanīgi rīkojoties ar zāģi, viņš labās rokas četrus pirkstus bija nogriezis līdz pat vidējai falangai un tagad nags bija tikai īkšķim.
– Zinu, tu teici, ka neko negribi dzimšanas dienā, bet manam puikam jau nu nebūs dzimene bez dāvanas! – tēvs uzspēlēti jautri un lepni paziņoja.
Mamma nobučoja Ansi uz vaiga un smaidot pasniedza viņam pašas dekorētu kurpju kasti. Tā bija aplīmēta ar aplikāciju papīru. Varēja redzēt, ka mammma bija centusies noslēpt, ka tā ir tā pati vecā kurpju kaste, kas skapjaugšā mētājās jau pāris gadus.
Ansis atvēra dāvanu. Tanī bija apelsīns un paciņa ar saldajām kukurūzas nūjiņām.
– Paldies. – viņš centās pasmaidīt tā, lai mamma notic.
– Panašķojies un tad gan gulēt, – tētis vēlreiz sabužināja Anša matus un piebilda – rīt taču jāceļas uz skolu.
Atgādina manu dzimšanas dienu 1991 gada janvārī.
Principa labs skolas lasamais materials. Jaraksta atstastijums un pardomas.
O, šis nu gan uzfrišināja manas spalvas.
Bļ…ē. Smagi, baigi smagi. Sitiens pa riekstiem mazāk sāpētu.
Drusciņ pietrūka. Varbūt, nedaudz suicīda un vardarbība ģimenē.
Turpinājumā būs Ansis uz tiesas sola par sērijaveida slepkavībām?
vot, šeit gan bija smeldze. dēeem.
Maskačka, akordeons, akmens saeimas logā. Cietuma lāviņa.
i cri everytiem!!!1!
Smagi, ļoti smagi.
Daiga bija 82 gadus veca pensionāre. Tuvinieku viņai nebija. Draudzenes lielākā daļa bija mirušas, bet tām, kas vēl turējās, veselība neļāva Daigu apciemot. Viņas tikai sazvanījās. Runāja galvenokārt par veselības problēmām. Pēdējos gados arī Daigas kājas sāpēja arvien vairāk, tāpēc uz relatīvi netālo veikalu viņa gāja reti, bieži palūdzot kaimiņiem aiziet viņas vietā. Kaimiņi gāja, jo saprata, ka tas ir pareizi – tomēr dziļi sirdī jutās netaisnīgi apgrūtināti. Tāpat kā tu, lasītāj, šobrīd jūties netaisnīgi apgrūtināts, jo šis komentārs nav nekāda asprātīga fantāzija, un tu to saproti. Tu nezini, kā tev justies. Tu taču neesi ne pie kā vainīgs. https://www.youtube.com/watch?v=Oq-84Y1EviE
16.02.1999. patiešām bija otrdiena. Vai tajā otrdienā bija pēcpusdiena, par to gan šaubos. Drīzāk diena strauji pārgāja vakara fāzē. Vai tomēr nē? Ufff…tas ir vienīgais veids, kā novērst uzmanību no kamola kaklā un neizplūst asarās par cilvēkiem, kuri visas sataupītās ledenes iegulda 10 gadīgajā depozītā un beigās tiek piečakarēti. Nolādētā banku sistēma! Galu galā visas končas, pelmeņus un skābētos kāpostus agri vai vēlu apēd inflācija. Esmu pārliecināts, ka tēva pirkstus arī apēda bankas. Vai arī viņš bija ļoti neveiksmīgs jakudzu māceklis-stažieris.
Šitas lika asarām saskriet acīs, kā būtu svaigi dabūjis vēsu dūri saulītes pinumā. Negodīgs gājiens, negodīgs, tā kā dzīve.
Labākais, ko Beņa izpildījumā esmu lasījis.
Ļoti depresīvi
Drāma nereāla. Ja beigās Ansis pa ceļam uz skolu nosaltu – praktiski Cibiņa mūsdienu versija.
Un tas bija toreiz.. Tagad skolās sīkie ir vēl skarbāki.. Bet man tas viss atgādināja manus skolas gadus.. Viegli nebija, bet tas kaut kādā ziņa piezemēja un ļāva kļūt tik labam un cienījamam cilvēkam, kāds esmu tagad.. :)
asarinja nobira… tiesham Cibins :)! Mani tomer mit ceriba, ka Ansis kluva par oligarhu un izdraza Davidu mute.
Pēc šiem rakstiem šķiet, ka ceha autorus jau skolā ik pa laikam ieklapēja :)
Fruktoze,
Trāpīgs novērojums. Lasot Bulgakova romānu Suņa sirdi, es arī nospriedu, ka Bulgakovs bērnībā ir bijis suns.
Debīlais bomzis !
man bija tas pats, tikai nebija tēva un konfektes dzimenē uzz skolu nenesu, poh, angļu valoda man zato laba, tagad jau 2 mēnešus bez darba dzīvoju/skvotoju ebrejiem piederošā mājā, kopā ar poļu narkomāniem – bet es esmu atmetis dzeršanu; prieka nekāda
Skarbums un smeldze. Atgādināja bērnību.
Rakstu lasiju ar domu, ka būs riktīgi rēcīgi, beigās raksts par manu bērnību. pff.. Nekas īpašs.
Vispār jau labi, bet pārāk šabloniski. Par tām Aerofolot ledenēm nav ticami.
Atsita bērnības sāpi. Kauns par ne-krutākajām botām un savu dzīvesvietu, pārgurusī māte utt. Ejiet dirst.
…