Depresīvā nedēļa: Atceries

Runā, ka patiesi laimīgs cilvēks allaž dzīvojot tagadnē. Viņam ir labi te, šobrīd. Tas nekas, ka ir astoņi no rīta pirmdienā. Viņš nepavada nedēļu domās par piektdienas vakaru. Vēl ir tie naivie pamuļķi, kuru moto ir “Viss beigsies labi. Kamēr nav labi, nekas nav beidzies”. Pataloģiskie optimisti, ārstējami vājprāši. Pārējiem – rutīnas ritenī ierautajiem, tiem allaž iekšēji nomāktajiem – paliek pagātne, atmiņas. Vai kaut kad vēl būs tik labi, kā toreiz? Pagātne ir droša, rīts – biedējošs nezināmais. Bet tagadne ir vienkārši smaga. Nav laika normāli izgulēties. Lai ātrāk aizmigtu, ik vakaru iešauj 300 gramus tīrajā. Tie, kas saka – maini sevi, un pasaule apkārt tev mainīsies -, ejiet dirst. Nav laika mainīties. Bet vienmēr būs laiks atcerēties. Tās reizes, to reizi, kad tu kaut uz brīdi biji laimīgs.

Tolaik dažus mēnešus praksējos valsts iestādē. Gūt pieredzi valsts sektorā un tamlīdzīgi. Vispār ne pati sūdīgākā atruna tam, ka patiesībā esi svaigi no augstskolas izžmiegts absolvents – bezdarbnieks, vai ne? Esmu visai izdarīgs un apķērīgs, tāpēc jau pēc nedēļas biju iekarojis kolēģu simpātijas. Sauca palīgā no viena kabineta uz otru. Dzintara smaržu miglā ietītās vecūksnes bija sajūsmā par manām datorprasmēm. Es pratu izdrukāt dokumentu pareizā izmērā, palielināt burtus tekstā. Ja vajag – arī samazināt. Tapināju lieliskas prezentācijas vecajā poverpointā. Visas apbrīnā bārstīja komplimentus. Dažas jaunākās kolēģes savos milfu gados savukārt reizi nedēļā gribēja pārmaiņas kabinetā. Skapis ne tur stāv. Apmeklētājam būtu ērtāk sēdēt, ja galds būtu šeit. Bez kurnēšanas pārbīdīju, jo tā bija kārtējā iespēja truli neatsēdēt darba dienu kabinetā. Milfi tikmēr ar neķītru smaidu sejā procesu labpatikā vēroja. Nevar viņas vainot, tolaik man bija tā neko bicepsi.

Visādi citādi dienas pagāja apātiskā nīkšanā. Kā jau normālā valsts iestādē pienākas, ja normāli strādāja, visu darāmo varēja pabeigt pirmajās trīs darba dienas stundās. Pārējais laiks bija ierēķinātais kafijas pauzēm un pļāpām. Es atsēdēšanu nesapratu. Vai nu strādā, vai ej mājās.

Bez klauvēšanas pavēris durvis un spraugā galvu iebāzis, ar savu dienas citātu nāca klajā ūsainais piecdesmitgadnieks-konsultants, bez manis vienīgais vīrietis iestādē. Viņš sevi uzskatīja par varenu asprāti, tāpēc pieņēma par pašsaprotamu savu misiju izglītot pārējos par tēmu “dzīve”.

“Tu šeit nepaliksi ilgāk par trim mēnešiem. Tu esi par labu šai vietai. Visi, kas paliek ilgāk, paliek pavisam,” ūsainais durvis uzreiz arī aizvēra. Vēlāk izrādījās, ka no visas viņa dzīvesgudro samazgu žampas šis paģērējums tomēr bija precīzs.

“V…vai drīkstu?” pēc klauvējiena telpā bikli ienāca apkopēja. Ķermenī ielija viegls siltums, vēderā tā sajūta, kas rodas, kad, vīlējot pa šoseju ar automašīnu cienījamā ātrumā, gadās uztrāpīt uz pareizā leņķa krituma. Sauszemes “gaisa bedre”, mirklīgs bezsvara stāvoklis. Te patīkamais vieglums turpinājās vismaz piecas minūtes. Kamēr apkopēja šiverējās kabinetā, es tēloju svarīgumu – printēju veidlapas, spiedu zīmogus. Jutos lieliski. Kāds teiks – noteikti iemīlējies. Haha, nē. Kopš diviem katastrofāli neveiksmīgiem gadījumiem es uz to vairs neparakstos. Man patīk, nē – es dievinu-, ka mani apkalpo zemākas kastas būtne. Iztapīgums, “vaidrīkstu?” un “lūdzuatvainojiet…” ik uz soļa. Tā noteikti jutās vācu muižnieki 19.gadsimtā. Absolūta pārākuma apziņa. Šo brīdi es gaidīju katru dienu. Tas, kas notika pirms vai pēc tam, bija maznozīmīga, monotona veģetēšana.

Nevarētu teikt, ka gados jaunā apkopēja bija pārāk glīta. Viņas fizionomijā bija kaut kas no tramīgas žurkas. Toties paknapa iztika no minimālās algas un fizisks darbs ķermeni bija padarījis tīkami tvirtu. Man patīk slaidās. Tā teikt, no mugurpuses viņu varēja ņemt. Es ļoti labi varēju iztēloties, ka tieši to kāda pagasta kultūras namā Latgalē bija nodomājis tas, kurš apkopējai uztaisījis bērnu. Par to viņa nemitīgi žēlojās. Nav vietas bērnudārzā, omīte vienmēr nevar pieskatīt, viņai pašai jāstrādā. Bērna tēvs, apjautis sadarīto, bija nozudis bez pēdām. Mani it nemaz neinteresēja šīs pieklusinātās žēlabas, tās vienkārši aizpildīja vietu starp regulāro atvainošanos par krēsla pabīdīšanu vai galda stūra noslaucīšanu.

***
Fonā slāpēti skanēja drausmīgs diskošlāgeris, ko izpildīja tukls plānprātiņš ar sintezatoru.

Stāvēju tualetes kabīnē un mitrajā salvetē slaucīju krānu. “Uj, laikam būs neliela šmuce uz kleitas,” bez patiesas vainas sajūtas noteicu. “Klau, man jābrauc atpakaļ uz pilsētu. Rīt priekšpēdējā atvaļinājuma diena, jāaizved uzvalki uz ķīmisko un tamlīdzīgi.”

“Jūs… brauksiet prom? Tā vienkārši…? Atkal?” viņas šņuksti šķita uzspēlēti skaļi.

“Klau, ei? Neraudi, es jūtos neērti. Ja nu kāds ienāk?” Es labi zināju, ka jebkuram no kultūras nama zālē palikušajiem vietējā gatera salašņām būtu pilnīgi vienalga, ja viņš kļūtu par liecinieku šai ainai. Visticamāk pajautātu, par ko tad kuņa izpelnījās pa purnu. “Neraudi, es teicu. Es atbraukšu vēl. Kad? Nu, nākamvasar atkal. Droši vien. Atvedīšu jaunu kleitu. Klau,” pagramstījos bikšu kabatā. “Še, ņem.” Saujā bija sīknauda un dažas bārbeles. Maks bija palicis mašīnā. Nolicis monētas un ledenes uz izlietnes malas, izgāju ārā. Zinu, ka viņa paņems.

Siltajā vasaras naktī izbraucot uz šosejas, sāku smaidīt. Līdz Rīgai savi 200 kilometri. Pazemošanas tīksmā kņudoņa vēderā pietiks vismaz līdz Juglai. Darbs kaulus nelauž, arī par samaksu sūdzēties būtu grēks. Taču katru gadu atvaļinājumā aizvien eju praksē. Vecūksnes allaž priecīgas par apķērīgo jaunekli, milfi gan jūtami apvītuši, bet ūsainajam bija taisnība – visi, kas palika, aizvien ir palikuši. Arī pazemīgā apteksne.