Delīrija leģions

“Sūdos būts ne jau pirmo reizi. Ne vien līdz padusēm, bet arī tā, ka mutē smeļas. Taču šodien laikam gan pēdējā stundiņa būs klāt,”zibenīgi uzplaiksnīja un tikpat ātri izdzisa doma rotenfīrera prātā. Viņš pāri steigā nomaskētam ātrā ierakuma brustvēram pretinieka virzienā īsām kārtām tukšoja vienu šturmgevēra magazīnu pēc otras, pietupjoties vien, lai pārlādētu.

“Labs, Zigi!” aizsmakušā sēcienā rotenfīrers uzsauca Zigfrīdam. “Urāāāāārrrghhh,” sarkanarmieša sauciens pārtapa burbuļojošā gārdzienā. Šādi čuguna katlā uz ugunskura burbuļoja grūdenis kazarmu pagalmā, ar labpatiku atminējās Zigfrīds. Viņa raidītā lode vaņkam caururba kaklu. Rīkle pārplūda asinīm, pirms ļenganais rumpis bija paguvis atsisties pret mīksto zemi. Pirms kara sākuma tīrumā pie šī meža pudura auga kvieši. Sarkanarmieši, 41.gadā atkāpjoties, saimnieka māju bija nodedzinājuši.

Bet Zigis, šis knapi divdesmitgadnieks, šis knauzeris, guldīja vienu sarkano pēc otra. Katrs šāviens mērķī, auksasinīgi notēmēts līdz galam, kaut brustvēru vien centimetru attālumā kapāja ienaidnieka lodes, sviežot Zigfrīdam acīs zemes pļeckas un sūnu daļiņas. “Ja mēs šito pārdzīvosim, Zigim uz šautenes laides nepietiks vietas strīpiņām,” tēvišķā lepnumā nodomāja rotenfīrers. Viņš uz saviem vīriem, kaut daļai vieta ģimnāzijas solā, ne ierakumā, nudien varēja paļauties. Latvieši nepadodas! Taču sarkano baram nebija gala. Tie nāca un nāca, līdz bija pietuvojušies granātas sviediena attālumā.

Izmīdītajā, asinīm piemirkušajā ierakumā atskanēja pāris dobji pakšķi. Tālāk – vakuums. Rotenfīrers Aivars, atspiedies pret ierakuma sienu, truli blenza, kā Roberts piecus sešus metrus tālāk caur vilnas cepurei ietriec nazi sarkanarmieša ausī, pirms viņu zemē iedzen vairāku mašīnpistoļu kārtas. Aivara roka kusli taustījās pēc ieroča vai granātas. Viņš arī aizies ar godu, cīnoties līdz galam. Sataustījis aiz jostas aizbāzto granātu, Aivars pēdējo reizi gribēja ieskatīties acīs Zigim. Pēdējā pusgada laikā Zigfrīds viņam bija gluži kā miesīgs dēls. Zigja acs Aivarā vērās bez izteiksmes. Zigim trūka puse galvas, no atlikušās daļas zemē bija izslīdējušas smadzenes. “Dīvaini. Es nekad vairs nebaudīšu mātes gatavoto galertu,” skatoties uz smadzenēm, domāja Aivars. Tad detonēja granātu.

“Latvijas himnai – cel-ties!” klusumu pārtrauca nostādīta, taču ne pārāk skaļa balss.
Trīs vīrieši sāka stūķēt plastmasas zaldātiņus balto frenču kabatās un cits pēc cita slējās kājās.
“Bet nākamreiz es točno gribu būt leģionāru komandieris,” redzami apvainojies zem deguna nobubināja Imants. Viņu abi Jāņi jau trešo reizi pēc kārtas bija piespieduši spēlēt kā sarkanajam. Nav viegli būt augumā mazākajam.
“Mudīgāk, čammas,” uzsauca balss. Runātājs stāvēja pie atsevišķi nobīdīta galda pārējiem priekšā. Uz aizkara aiz muguras ar marķieri bija uzrakstīts “Nacionālās apvienības 19.kongress”.

Noskrapstēja atslēga polsterēto durvju slēdzenē, metāliski noklaudzēja aizbīdnis.
“Raivi. Ko mēs pagājušajā nedēļā runājām par aizkaru apķēpāšanu?”
Vainīgais kaunīgi klusēja, ar skatienu zīmējot senču rakstus un Abrenes kontūru uz čību purngaliem.

“Labi, labi, būs labi,” dakteris šodien bija acīmredzami labā noskaņojumā: “Ne tāpēc nācu. Pulkstens ir pieci, kungi. Vai zināt, kāds laiks tas ir?”
“Aflubin laiks!” pēkšņi atdzīvojās visi, galvu pacēla pat kaktā sēdošais Einārs, kurš parasti ar biedriem kopā nerotaļājās.