Bija rēna sestdienas pievakare, un es ar dēlu sēdēju kādā terasē klusajā centrā. Puika caur salmiņu sūca pēdējās saldējuma kokteiļa paliekas tā, ka nozlurkšķēja vien. Es malkoju alu. “Necūkojies, Jāni. Neesam nabagi, tev nav jāizsūc pati pēdējā pilīte. Rīt par šitiem grēkiem arī izskriesim papildu piecīti,” es ar gredzenoto pirkstu uztinkšķināju pa alus kausu un pamāju uz puikas kokteiļa glāzi: “Izklaides ir jānopelna.”
Bija rēna sestdienas pievakare, kad pie blakus galdiņa sēdošais vīrietis ieburkšķējās: “Eu, bļ*, jūs, tur! Dariet to savās guļamistabās, gomiki, lai bērni neredz! Es nesaprotu, kā lai tādus kā jūs izskaidro bērniem?” Pa ietvi ielas pretējā pusē sadevušies rokās gāja divi vīrieši, un pēc replikas sāka iet nedaudz ātrāk, uz terases pusi nepaskatīdamies.
“Vai ne, bļ*ģ, puika?” vecis pievērsās mūsu galdiņam, manāmi apmierināts ar sevi, un iestrēba pamatīgu malku alus. Nopētīju runātāju. Uz galda bija trīs tukši kausi, bet no pelnutrauka gaisā stīdzēja dūmu pavediens no kārtīgi nenodzēsta izsmēķa. Pats vecis bija tā uz 50 vecumā un 150 dzīvsvarā. Dižā guza T-kreklu bija uzstiepusi nedaudz virs jostas vietas, atsedzot bālu strīpu virs jostasvietas kā smilšu sēri Gaujmalā. Uzdruku ar piktu vikingu karotāju, kurš, zibeņu ieskauts, cērt akmenī zobenu, ieskāva pret augumu komiski mazās ādas vestes spārniņi. Vecis atraugājās. “Kungs, es jums pilnīgi piekrītu, ka tradicionāla ģimene ir vērtība, kas jāsargā, taču…”
“Nu vo. Normāls mužiks, vai ne, puika, bļ*?”
“… taču es palūgšu jums krieviski nelamāties mana dēla klātbūtnē.”
“A, ko, bļ*, kā gribu, tā…”
“Es jums ļoti rūpīgi ieteiktu apsvērt nākamos vārdus,” pateicu, atbīdīdams krēslu. Vecis, novērtējis manus auguma parametrus, noburkšķēja: “Da labi, jau, es jau tikai tā,” un aizsmēķēja.
Dodoties mājup, Jānis prasīja, par ko onkulis mums piečakarējās. “Nevis piečakarējās, bet iebilda,” aizrādīju. “Onkulis nesaprot, kā dažas lietas paskaidrot saviem bērniem, tāpēc vēlas, lai bērni tās neredz. Ja godīgi, arī es reizēm nesaprotu, Jāni, kā tev to paskaidrot.”
“Ko tad?”
“Ne tagad, Jāni.”
Tajā vakarā, kad puika bija aizsūtīts gulēt, atļāvos ieliet sev arī 100 gramus laba skoča. Bija nedaudz jāpadomā. Rīt atstrādāšu grēkus treniņā. Piesēdos pie rakstāmgalda, ieslēdzu datoru, atvēru “Word”.
NO PAGRIMUMA TĪRAS SABIEDRĪBAS MANIFESTS
jeb
dariet to savās guļamistabās
Es vēlos audzināt savu puiku par kārtīgu, pielājīgu, sportisku, vīrišķīgu, atbildīgu un veiksmīgu cilvēku. Ikdienā redzot sabiedrību sev visapkārt, redzu arī pagrimumu, cūcības, cilvēku nespēju un nolaidību parūpēties par sevi, savu ģimeni, līdzcilvēkiem uz ielas un valsti. Par savu valodu un kultūru. Apzinoties, ka es uz to visu skatos caur pieaugušā prizmu un pieņemu, ka ne visi var būt ar tik stingru izpratni par varonību kā profesors Tumans, tik līdz saknēm pareizu apjausmu par īsti krietnas ģimenes iekārtu kā dakteris Rudzītis un tik kaislīgu trīs V – valsts, valoda, vīrišķība – mīlestību kā publiciste Veidemane, saprotu arī – puika vēl nav nobriedis un daudz ko no redzētā neizprot. Taču redz uz ielas viņš to pašu, ko redzu es. Es nekad neesmu bijis liels runātājs un skaidrotājs. To pirms nāves uzņēmās Jāņa mamma, viņai tik labi sanāca. Arī man ir tas pats jautājums, kas daudziem vīriešiem manā vecumā – kā lai to izskaidro bērniem? Es nevaru, nespēju. Tāpēc vienīgais risinājums ir nerādīt. Zemāk uzskaitīšu vairākas ikdienības, kuras, manuprāt, kārtīgu vecāku bērniem nebūtu jāredz.
Cieņā,
Kristaps Āls
– Lielie “craft” burgeri, kurus nevar iedabūt pat visplatāk atvērtajā mutē, nav domāti ēšanai ar rokām. Kā lai es paskaidroju puikam, kāpēc onkulis pie pretējā galdiņa drīkst uzvesties kā cūka, tašķīt burgera mērces savā bārdā, uz galda, uz krekla un biksēm, bet puikam jāizmanto galda piederumi kā cilvēkam ar attīstītu precīzo tvērienu un elementārām etiķetes zināšanām? Vepri, manam bērnam nav jāredz, kā tu neproti lietot dakšiņas un izskaties pēc sanbernāra ar borščā izvārtītu seju. Ja gribi ēst trīsstāvīgu burgeru kā cūka, dari to savā guļamistabā.
– Būšana resnam. Es puikam mācu par sevi rūpēties. Ko viņam iemāca ļumīga guza, kuru izlaidis vīrietis spēka gados, kurš vēl varēja būt lieliskā fiziskā formā, ja vien pacenstos ik dienas neapēst trīs kilogramus ogļhidrātu? Tas iemāca izlaidību, tāpēc – esiet resni savās guļamistabās!
– Ja reiz esam pieķērušies veselības tematam, tad gribētu norādīt, ka arī smēķēšana, manuprāt, nav nekas tāds, kas būtu demonstratīvi jādara publiskās vietās. Nav noslēpums, ka lielai daļai bērnu pirmo reizi gribas pamēģināt tieši intereses vadītiem. Es gribu, lai puika piedzīvo spēka gadus ar veselām plaušām, tāpēc – pīpējiet savās guļamistabās.
– Elektriskie skrejriteņi ir vēl viens slinkuma kulta produkts. Kā 120 kilogramus smags tontons, tā arī 60 kilogramus smags jaunietis zibina pa ietvi ar šiem sīcošajiem padošanās simboliem. Ērti un ātri pārvietoties pilsētvidē, jūs teiksiet? Jā. Tikpat, cik braukt ar velosipēdu, tikai bez slinkošanas. Nemāciet manam bērnam izlaidību. Brauciet ar elektriskajiem skrejriteņiem savās guļamistabās. Ja jābrauc kaut kur tālāk, tam ir domātas automašīnas.
– Un par automašīnām – kāpēc manam bērnam aizvien jāskatās uz veciem, grabošiem lūžņiem no gadsimta mijas, kas ik gadu knapi sadiegti kopā ar brīnumainām metināšanas prasmēm un dievpalīgu, lai kaut kā nebūt ar trešo mēģinājumu izietu tehnisko apskati mazpilsētā tā patālāk no Rīgas? Ko tas māca bērnam? Neveiksminieku kultu, kas pieaugušo vecumā nav spējuši sakārtot savu dzīvi tā, lai spētu atļauties ko vairāk par ekoloģisku katastrofu uz riteņiem. Nabadzību. Neizdošanos. Citu cilvēku apdraudēšanu, kad tavam 1994. gada “Audi 80” atteiks bremzes pirms krustojuma. Manam bērnam tas nav jāredz, tāpēc ej būt nabadzīgs un braukt ar draņķīgu automašīnu savā guļamistabā.
—
Nolēmis uzskaitījumu turpināt kādu citu vakaru, devos pie miera. Rīt ar puiku celsimies pusseptiņos un iesim skriet. Ko pēc tam? Nu, pēc tam puika man pajautās: “Tēt, bet kā tur bija ar to dusmīgo onkuli terasē, kurš kliedza uz tiem diviem vīriešiem? Ko viņš nesaprata?” Un es teikšu: “Hmm, nu, onkulis ir lohs un nesaprot, ka viņi bija sadevušies rokās, jo viens otram patīk.” Un puika atbildēs: “Ā, okej.”
Ā, okej.
Šitas tak ir reposts. Haltūra.
Neviens normāls cilvēks neēd burgeri ar nazīti un dakšiņu.
Ne visi cilvēki, kas resni, pārtiek tikai no ogļhidrātiem.
Varbūt iespundē savu puiku viņa guļamistabā, lai neredz tādus skatus? Pasauli, kāda tā ir?
Ej dirst. Savā guļamistabā un punkts!
Autora doma skaidra: būt resnam – nav labi, jo slikti veselībai; smēķēt – loģiski, ka nav labi, utt., bet tad jau sanāk, ka autors krāmē homoseksualitāti vienā plauktā ar lietām, kas nav labas, bet uz kurām būtu normāli skatīties un pieņemt? Manuprāt, šis raksts ir tāda progresīvi domājoša republikāņa skats uz homosekualitāti. Kaut gan īstenībā nebūtu seksualitāte jākrāmē to salīdzinājumu čupā, jo (banāli izsakoties) arī homosekuāļi var būt resni un smēķēt
Un šito te – savu moderno mākslu arī dariet savās guļamistabās. Un rāmenu arī.
Labs,man patika. Varbūt tāpēc,ka man arī šis jāskaidro mazam ziķerim
Nabadzība nav tikai katra atsevišķa indivīda nespēja sakārtot savu dzīvi, lai sasniegtu zināmu labklājības līmeni. Pirmkārt tās ir kapitālisma sociālekonomisko attiecību neizbēgamas sekas, turklāt nākotnē būs aizvien izteiktāks nabadzības pieaugums, jo kapitāla peļņa aizvien straujāk un vairāk atņem darba algu darba ņēmējiem. Ir tāda lieta, ka lai radītu jebkuru preci/pakalpojumu ir jāpaveic lietderīgs dzīva cilvēka darbs un būtu pareizi, ka šis cilvēks saņemtu adekvātu atlīdzību par paveikto darbu, taču šā brīža ekonomikā atlīdzība tiek sadalīta starp trim dalībniekiem – kapitāla peļņa, nodokļi un tikai tad darba alga, turklāt, pirmajiem diviem ir vairāk spēka nosakot savu saņemamo daļu, kā rezultātā darba alga tiek izmaksāta pēc atlikuma principa – tādejādi no jaunradītās darba vērtības reālais darba veicējs var nopirkt aizvien mazāku daļu no paša radītā produkta – tas ir galvenais nabadzības radīšanas mehānisms. Kapitālisms ir kā sacensības no kurām neviens nevar atteikties un visiem jāpiedalās neatkarīgi no prasmēm noteiktajā sporta veidā. Bet, kā zināms, sacensībās pie balvām tiek tikai priekšgalā esošie, lai gan balvu fondam ir spiesti samesties visi dalībnieki. Tagad balvu fonds likumsakarīgi pieaug aizvien lielāks un aizvien straujāk, līdz visbeidzot, balvā būs visi zemes resursi, ieskaitot cilvēkus. Tāds ir šis process kuru vēl cenšas pasteidzināt lielā reseta sludinātāji, jo dikti gribas vēl pašiem to piedzīvot, kļūt par visas zemes valdniekiem.