Es brīžiem nesaprotu, par ko es cīnos un ar ko

Es jūtu, ka gadu gaitā esmu kļuvis maigāks un pielaidīgāks. Atceros, ka negatīvajiem komentāriem zem saviem rakstiem Feisbukā mēdzu atvērt autora profila bildi un fotošopā pagriezt muti vertikāli, lai tā iskatītos pēc sieviešu kājstarpes. Es savā nodabā pasmējos, izdomāju dzēlīgu atbildi, bet tad izmetu to visu miskastē un nepublicēju, jo negribu tevi pagodināt ar savu uzmanību.

Es jūtu, ka tu esi kļuvis prasīgāks pret mani. Man ir grūti piedāvāt tev lasīt dažās rindkopās sastumtu huiņu, nejūtoties morāli atbildīgs par to. Normāls bloga ieraksts ir vismaz A4 lapa, viss pārējais – haltūra! “Daļa tāpat mani komentāros nosauks par mudaku, bet klusējošais vairākums tomēr ir manā pusē,” es sevi mierinu tajos vakaros, kad aizraudu sevi miegā.

Es jūtu, ka esmu kļuvis prasīgāks pret sevi. Katru reizi, kad rakstu bloga ierakstu, uzdodu sev jautājumu “ko es ar šo vēlos pateikt?” Kāda ir mana kontribūcija sabiedrībai? Man ir pilnas klades ar iesāktiem, bet nepabeigtiem rakstiem, kuri nav spējuši sniegt man apmierinošas atbildes uz šiem jautājumiem, tāpēc nav ieraudzījuši dienasgaismu.

Es jūtu, ka reizēm sevi cenzēju. Nē, es nerunāju par to, ka es sevi cenzētu tematu izvēlē. Man sāk šķist, ka pašmērķīga lamuvārdu un zem-jostasvietas joku izmantošana ir bezgaumīga. Vai pamanīji, ka es pirmajā rindkopā izvairījos no vārda “peža” lietošanas, kamēr otrajā rindkopā izvēlējos vārdu “huiņa”? Man šķita, ka pirmajā rindkopā tam nav saturiska pievienotā vērtība, kamēr trešajā vēlējos akcentēt potenciālo paviršību, no kuras tik ļoti vairos.

Bet zini ko? Reizēm pimpis uz sienas ir tikai pimpis uz sienas, un tas ir rēcīgi, jo tas ir pimpis uz sienas.

p.s. līdz pilnai A4 lapai šeit pietrūkst divas rindkopas, samierinies.

4 Replies to “Es brīžiem nesaprotu, par ko es cīnos un ar ko”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *