Šonedēļ pastāstīju Delfu lasītājiem par cukura kaitīgo ietekmi uz bērniem.
Pirms vairākiem gadiem bērnudārza vecāku sapulcē kāda māmiņa paziņoja: “Mans Pēterītis saldumus neēd, tāpēc domāju, ka jubilejās bērniem vajadzētu aizliegt nest uz grupiņu saldumus!” Atbildēju, ka mana meita pēc pakakāšanas vienmēr dejo polku un jodelē, tāpēc turpmāk tā vajadzētu darīt arī pārējiem bērniem. Iestājās neveikls klusums.
Lieki pieblist, ka “mans Pēterītis saldumus neēd” bija tikpat lieli meli, kā manas meitas paradumi, jo pats biju redzējis mazo šmuli gardu muti stumjam sejā končas, tāpēc “esmu ar dzīvi neapmierināta šķirtene, kas vēlas sabojāt sava dēla bērnību”, manuprāt, būtu precīzāks apzīmējums viņas dēla ēšanas paradumiem. Lai vai kā – bērni turpināja atzīmēt jubilejas ar konfektēm.
Biju par šo atgadījumu veiksmīgi aizmirsis, līdz tautas iniciatīvu platformā “Mana Balss” pamanīju jaunu iniciatīvu: “AIZLIEGT MAZGADĪGĀM PERSONĀM PĀRDOT SALDINĀTUS, KRĀSAINUS UN GĀZĒTUS DZĒRIENUS UN NEVESELĪGUS NAŠĶUS”. Respektīvi – līdz 14 gadu vecumam aizliegt iegādāties, piemēram, končas vai kolu. Tas ir vecums, kurā liela daļa jauniešu uzsāk dzimumdzīvi. Tagad viņi pēc seksa nevarēs ēst končas.
“Bērns cukura iespaidā var kļūt hiperaktīvs, kas ietekmēs mācību kvalitāti. Neveselīgie našķi – čipsi, saldinātie dzērieni u.c. – satur vielas, kuras ne tikai palielina risku saslimt ar nāvējošām slimībām, kā diabētu, vēzi, aptaukošanos, bet arī maina personību”, raksa iniciatīvas autore. Tā kā man, gluži kā, acīmredzot, arī iniciatīvas autorei, nav padziļinātu zināšanu uztura zinātnē, nolēmu konsultēties ar uztura zinātnes speciālisti Kseniju Andrijanovu.
Vispirms uzzināju, ka pieņēmums par cukura izraisīto hiperaktivitāti nu jau kādu laiku ir apgāzts (ar pētījumu varat iepazīties ŠEIT). Kad vaicāju, kā čipsi maina personību, Ksenija atbildēja īsi un kodolīgi: “Nekādas personības izmaiņas no junkfood un saldumiem nezinu. Ja nu vienīgi, tu paliec resns, tevi apsaukā un kļūsti depresīvs.”
Tas ļauj man pieņemt, ka vēlmei pārtikas preču veikalu apmeklējumu bērniem padarīt par izsūtīšanu uz Sibīriju, nav nekāda zinātniska pamatojuma, neskaitot domu graudus, kas, iespējams, sagrābstīti hipsteru dzīvesziņu blogu motivējošajās bildītēs, jo iniciatīvas argumentācija pozicionēta “man šķiet” un “kā visiem zināms” līmenī bez jebkāda reāla seguma. Es to vairāk redzu kā vēlmi savu neprasmi audzināt bērnus pacelt valstiskā līmenī.
Katram no mums draugu vai paziņu lokā ir kāds no TIEM cilvēkiem. No TIEM, kuru dzīve ir TIK ļoti pareiza, ka ar to ne tikai nepārtraukti jālielas, bet arī jācenšas piespiest visus pārējos dzīvot tieši tāpat. Ja viņi neēd gaļu, tad gaļu jāaizliedz visos bērnudārzos. Ja viņi ir jogas fanāti, bērnudārzos jāizveido jogas nodarbības. Ja viņu bērni fanātiski vēlas stumt savās rīklēs neveselīgus saldumus, tad jāizveido iniciatīvu ar karogu: “Zināms, ka lielākoties bērni dod priekšroku neveselīgām, pat kaitīgām uzkodām”.
“Zināms, ka” ir visnotaļ lielisks veids, kā savu pieredzi pasludināt par visas tautas balsi. Man, savukārt, ir zināms, ka bērni visvairāk iekāro to, ko viņiem aizliedz, tāpēc vienīgais, ko var panākt ar šādu – nevēlos skaļi teikt vādru “idiotisku”, bet pie sevis tā nodomāju – iniciatīvu, ir radīt bērnos nepārvaramas alkas pēc cukura. Man zināms, ka skolas laikā klases lielākie kodēji bija tie, kuru vecāki bija stingri nolieguši pieskarties alkoholam, bet bērni, kuriem ir nosliece uz lieko svaru, saldumus ēd pa kluso. Zināms, ka manā virtuvē uz galda stāv milzīgs saldumu trauks, par kuru bērni pazaudēja interesi tiklīdz saprata, ka to drīkst tukšot jebkurā brīdī. Un vēl man ir zināms, ka nav nekā sliktāka par idiotu ar iniciatīvu.
Tāpēc iesaku katram audzināt pašam savu bērnu, nevis visus pārējos. Audzināt par patstāvīgu un lemtspējīgu jaunu cilvēku. Ja valsts mēroga aizliegumi būtu Latvijas jaunatnes spriestspējas un loģiskās domāšanas stūrakmens, valstī nebūtu mazgadīgo narkomānijas problēmu un ripas nopirkt nebūtu vieglāk, kā deviņdesmitajos paciņu cigarešu. Un galu galā – lūdzu, pārstāsim uz bērniem mēģināt izlabot savas bērnībā pieļautās kļūdas vai censties realizēt savus nepiepildītos sapņus. Paldies.
Amen, brother!
Ag dies! Noklikšķināju uz manabalss.lv… Man šķiet, ka visiem ir zināms, ka 80% iniciatīvu tur ir pilnmēness bruņinieku murgi. Jebšu, idiotu skaitīšana?
Vispār jau tā iniciatīva ir vēl ģeniālāka: “2. Aizliegts personām līdz 18 gadiem tirgot noteiktos produktus tirdznības vietās.”
Tātad šo te iniciatīvu varēst pēc tam ierosinat atcelt tie paši iniciatīvā apspiestie jaunieši, jo parakstīties Manabalss.lv varot no 16 gadu vecuma (brīnums, ka kadas skolas 10b klase pirms kādas balītes, kad bijušas problēmas ar alkohola iegādi vēl nav ierosinajušas atcelt nejēdzīgos alkohola tirdzniecības aizliegumus).
a bet ar ko tad lai es, kā 13-gadīgs jaunietis, lai salāpu savus pēc-zālītes munchies? Ja bombongas nebūs brīv, mēs ar Zani no 7tītās B pāriesim uz speķa pīrādziņiem, tas točna!
Paudīšu diametrāli pretēju viedokli, ne tādēļ, ka tas ir mans viedoklis, vien tādēļ, lai oponanētu.
Tagad bērnu dārzā likšu galdā sidru, un argumenti būs precīzi šajā daiļradē minētie. Nekādi pētījumi par paliekošām personības izmaiņām uz bērnudārzniekiem alkohola lietošanas dēļ arī nav veikti.
Esmu resns un apmierināts ar sevi, vēlos, lai arī mani bērni tādi būtu!
Ksenija ir guru
– Kā tevi sauc, puisīt? jautāja Burtnieks, slinki vērodams zēnu, kurš ceļmalas smiltīs rotaļājās ar apkaltušu naktstārpu vārdā Teodors.
Pagāja brangs brītiņš, līdz zēns pacēla galvu un, aizdomīgi vērdamies Burtniekā, atteica:
– Tu ir žīds, bet mans paps neļaun runāties ar žīdiem.
Plaukstošs veikals, kurā pret caunādām, vasku un dzintaru varēja iemīt Ķīnā ražotas Damaskas tērauda dzirkles un raukņus, Adibas pastalas un Ludis Vītons kurmjādas somiņas, kā arī visā Jersikas valstī slavenā kafejnīca ar bezmaksas WiFi, protams, nepadarīja tās īpašnieku par ebreju, bet zēnam bija cits viedoklis.
– Un vēl tev ira pedofils suns, norūca bezvārdis.
Burtnieks gandrīz aizrijās ar kafiju.
– Ko?
– Tas komunistu lops iekoda papam, bet man nolaizīja seju. Vot tā!
Stāvēdams uz savas kafejnīcas “Rūsiņš” sliekšņa, atslējies pret kokgrebumiem rotāto stāvbalstu un pavasara saulē malkojot kafiju, Burtnieks atcerējās suņa sakosto – noskretis, līdz nabai pliks dēlietis, kam uz kailajām krūtīm vīdēja padzisis uzraksts “Pietālava”. Dienas šis ērms pēc ļaužu nostāstiem pavadīja mežā. Lāpu vienā rokā, dauzot pa kokiem ar otru un brēcot: “Deokupācija, deokupācija, Amerikas atzīšana…, primuss, vēl pārīti…, dekolonizācija, dekolonizācija, vēl pārīti…”
Zēns sadzirdēja konfektes papīrīša čaukstoņu un zibenīgi pieleca kājās, pametot savu draugu nakstārpu agonijā lokāmies smiltīs. Nenolaižot acis no konfektes puisēns lēni tuvojās Burtniekam. Burtnieks samulsa. Pie viņa stilba cieši piespiedies, āriski zilās acis nemirkšķinot, no apakšas uz viņu blenza šmulīgs zeņķis un krampjaini rija siekalas.
– Kā tevi sauc, puisīt? atkārtoja Burtnieks.
– Āželotis.
Āželotis raušus izrāva pasniegto gardumu un pspēris pāris soļus sānis badīgi saplosīja Lācīša Ķepainīša iesaiņojumu un norija konču kā ogu. Pēc trešās konfektes vardarbīgās sodīšanas ar nāvi Burtnieks smaidot noteica:
– Āželotis? Es tevi saukšu par Lāčplēsi.
Vasarīgo idilli pēkšņi pārtrauca mežonīga paskata sievišķis. Viņa sagrāba zēnu aiz rokas, raustot un dunkājot aizvilka prom no kafejnīcas. Frāzes “nu cik reizes tev var atkārtot, kāpēc tu neklausi, vai tu nezini, ka cukurs nogalina?” lēni izdzisa tālumā.
Turpmāk zēns vairs nekad netuvojās veikalam un Burtnieks viņu redzēja tikai pa gabalu. Runā, ka vēlāk Lāčplēsis, tādā vārdā viņš tagad dēvējas, ar izcilību pabeidza Jersikas zootehnikumu, bet slavu ieguva, izstrādājot efektīvu lāču indi uz cukura bāzes. Slavenākais no viņa pēctečiem būtu minams Herberts Cukurs – nopelniem bagāts lidonis un etniskās dezintegrācijas eksperts.
Piekrītu autoram, patiesi un ironiski par to kā ir.