“Saņemat! Saņemat kā nākas!” caur zobiem čukstus nošņāca kalsns pusaudzis pūtītēm klātu seju. Interneta kafejnīcas puskrēsla asi kontrastēja ar spilgtajiem monitora atspulgiem viņa aceņu stiklos. Ģimenē visiem bija lieliska redze. Tā teikt, ar genofondu viss bija vislabākajā kārtībā. Tomēr Jānis kopš 10.klases bija “četracis” – neskaitāmās stundas, kas teju ik dienu pēc skolas tika pavadītas monitoru izgaismotajā pustumsā, nepalika bez sekām.
“Še! Še tev vēl! Haahhh, vareni!” klusu nosēca tīnis, Counter-Strike tīkla spēlē nogalinot kārtējo pretinieku. Skaļāk gavilēt viņš neuzdrīkstējās – visapkārt bija nelabvēļi.
“Bļaģ! Opjaķ etot Jaņis. Kogda naidu, gans, ķebe pizģec!” atskanēja sašutis izsauciens telpas otrā malā.
Pusaudža sejā nenokustējās ne vaibsts, kaut iekšēji viņš šādos mirkļos ik reizi satrūkās. Tomēr Jānis apzinājās – baltā kapučjaka ar stilizētu pūķa apdruku un zilganam pelējumam līdzīga pirmo ūsu pūka uz virslūpas sargāja – viņš lieliski iekļāvās. Mikrorajona datorsalons nebija tā labākā vieta, kur atklāti dižoties ar savu latvietību. Nelūgto “viesu” slaktēšana konterī bija tuvākais atriebībai, ko Jānis spēja. Vienīgi žēl, ka jāizmanto šaujamie. Vislabprātāk viņš virtuālajā cīņā būtu meties ar dzelzs zobinu, kā īstam zemgaļu kareivim pienākas.
***
“Cik daudz kas kas ir bijis, cik daudz asiņu lijis. Par brīvību, cik atdots ir dzīvību,” MP3 atskaņotāja austiņās pa virsu dārdošam metāla pavadījumam dziesmas tekstu kā kaujas saucienus izgrūda vokālists. “Imantam bija taisnība. Šis nudien varētu būt viņu labākais albums!” nodomāja staltais, uzvalkā tērptais jaunais vīrietis, soļodams Jēkaba ielas virzienā.
Labo noskaņojumu kā ar roku atņēma Doma laukumā pamanīts mobilais stends. Aiz tā – večuks nospeķotā ādas naģenē, bet uz koka mučeles bija rakstīts “Kvass / Квас”.
“Kvass… šī nolādētā komjauniešu dzira. Padomju “kultūras” palieka,” redzētais sāpēja kā latvāņu sula vaļējā brūcē. “Nu kālab? Mums taču pašiem savs – iesala dzēriens! Veselīgs un gards!”
Taisnības labad gan jāsaka, ka Jānis nekad nebija spējis atšķirt kvasa garšu no iesala dzēriena garšas. Viņam tie šķita akurāt vienādi. Jau bērnībā kvasu viņš nepirka pārliecības dēļ.
Spēja pāridarījuma sajūta asi iedzēla apziņā, tikpat asas sāpes iedūrās kājas pirkstos, brūnās zamšādas kurpei triecoties pret zemē nosviesto kvasa mučeli. Vēlreiz, vēl. Pēc piektā spēriena viņš sāpes vairs nejuta, kājas pirksti bija pārvērtušies truli pulsējošā uztūkumā. Lipīgais dzēriens sīkām tērcītēm piepildīja spraugas starp bruģakmeņiem.
Jāni neuztrauca, ka viņš šodien nedaudz nokavēs darbu. Viņa darbs vispirms bija šeit.
Ar tādu Latency pirmais? Pizdjoš tas viss!
I came here to laugh not to feel
Čaļi dzert pārstājuši, ka šitādu figņu raksta?
C-Strike tas pats hokejs vien būs. Tikai ar par pāris kārtām ciešāku atgriezenisko saiti un augstāku kontroles un brīvības pakāpi.
Pūtītes izzūd, bet kvasofobija ir un paliek būtiska identitātes Vērtība.
Jāatzīst, ka es ar’ bieži vien spēju atšķirt brūni dzintaraino iesala dzērienu no austrumnieciski saskanīgā kvasa tikai pēc fasējuma, ne pēc garšas. Pēc abiem mutē paliek skābena vilšanās garša, ko gribas ātri noskalot ar vienalga ko. Kaut vai ar kolu.
Stāsts par Jāni Kvasu, tpu, Iesalnieku
Es pis, pavēles izteiksmi pat nejēdz uzrakstīt.
Kogda naidu, gans, ķebe pizģec!
Karā visi līdzēkļi labi, arī Wallhack.
Butu labak hektoru dzeerushi…
Jānis Kvasinieks
CS 1.6 – kāds vēl tādu spēlē? Jau desmit gadus atpakaļ tam aizvēsturiskajam veidojumam vajadzēja nosprāgt.
Iesalnieku Jānis gan ir stipri atpalicis laikā.
Būs nevis pulksteni griezis uz priekšu un atpakaļ, bet katru gadu par vienu gadu vecāku vecāku kalendāru pircis nekā iepriekš nopirkto, proti, laiku skaitījis atpakaļgaitā.
Rezultātā Jānim šobrīd ir 1994. gads un internets reāli ir pieejams lielākajos uzņēmumos un varbūt kāda no tik tikko izveidotajām internet-ieskrietuvēm, tas ir, kafejnīcām.
Un kāpēc vispār ir “internet-cafe”, ja vienīgā lieta, ko tur var nopirkt ir laiks, ko pavadīt pie datora un, iespējams, pēc tam dabūt “pizdi” no vietējiem rajona puikām?
Bet vismaz labi, ka Skyforger klausās :D
Kontrstraik asociējas ar pedofilu klubiņu rtu būvnieku otrajā stāvā. Vai trešajā. neatceros, sen tas bija. Lai vai kā, bija reāli bail tur uzturēties. Tāpēc tika laikus nomigrēts uz eļiku vecrīgā. Tur arī veikals bija tuvāk. Pārtikām tolaik tikai no baltmaizes un kefīra. Īpašos spriedzes gadījumos mīzām kvasa pudelēs turpat pie galda.
Kā var pārtikt no plikas baltmaizes?! Manās kojās savulaik visi kartupeļus cepa. Lētāk arī, nekā maize.
Bet, nu jā, kartupeļu mizošana prasa piepūli. Mūsdienu jaunatnei laikam jebkas smagāks par peli ir neiespējamā misija.
…pa plecu! “Apelsīnā”, lejā atceros VIP zāles. Varēja dzert plēvi un zem ripuļiem bliezt UO. Aiz aizkariem. All connected. All thrilled..
Kura tieši mūsu dziesma tā ir? Ja arī ir, es neticu, ka dziedu “kas kas”…
Kartupeļus kojās rija tikai buržuji, lielzemnieku atvases un tie, kas pamanījās tos nepieskatītus nopizģīt citiem virtuvē.
Bet ja nopietni – baltmaize = ogļhidrāti, kefīrs = olbaltumvielas. Ja gribējās kaut ko siltu, vienmēr bija roltoniņš ar mērcīti paciņā, kas izžļācās pāri nūdelēm kā zemgaļa sēkla pār vācu princeses seju.
Kojās es nedzīvoju ne jau rocības, bet snobiskas atšķirties gribēšanas dēļ. Dzīvoju koka dobumā Vērmanītī un uz kojām gāju draudzēties un izdīkt konspektus. Toreiz varēju augām dienām dirnēt Veldzītē, pārtiekot no kaut kā lēta un degoša un fotosintēzes. C-Strike sākās, kad diennakts tumšajā periodā caur Maskačku vilkos uz Rumbulas dārziņiem pēc ziedošiem ceriņiem. Ne jau tukšā gāju – ar latg… tfu, zemgaļu zobinu rocīnā.
Es kojās dzīvoju tad, kad buržuji vēlo bija tikai pūstošajos rietumos, bet manā dzimtenē visi cēla ‘gaišo nākotni’. Tolaik veikalos neko diži vairāk par kartupeļiem nevarēja nopirkt. Baltmaizi gan varēja, bet par bija tomēr jāskaita kapeikas ķešā, ja iztiec tikai no stipendijas.
Bet vispār tautas foklora teic, ka no baltmaizes saķep pakaļa, izaug dubultzods un proletariāta revolūcijas gadījumā var dabūt nagana lodi pierē par baltrocību. Kas ir ēdis, lai pastāsta – tā ir vai nav?
Cepti buļbas. Instrukcija.
Visupirms aprij baltmaizi un izlok kefīru.
Kā aprīt baltmaizi ar kefīru? Aizgūtnēm. Aizrijoties, mēģināt skaļi nekāsēt.
Kad vairāk nava ko ēst, tad iet pēc buļbām.
Kā iet pēc buļbām? Visupirms atrod palīgus un zinātājus. Pēc tam trejas dienas spriež, atvemj blatmaizi ar kefīru, lāpās, spriež un atkal salāpās. Ziņas par apspriedi pamazām izplatās un pieaug palīgu rotācijas ātrums. Tukšinieki un nepopulārie aizrotē, bet klāt pierotējušajiem ir ko likt galdā un svaigas ziņas par buļbu Eldorado. Apspriedi pārtrauc Jānis Kristītājs, kas ieradies kopā ar RD PP jātnieku patruļu, paskaidrojot, ka apspriede ir nesankcionēta un traucē trmavja kustību gar Nacionālo teātri.
Pēc tam kādu laiciņu par ceptām buļbām pat domāt negribas. Mērķis ir sasniegts. A kāds bija mērķis?