Cik ilgi vēl…

Arī es reiz biju jauns. Atceros kādu reizi, kad dzēru ar vecāko brāli un viņa draugiem. Mēs kapājām aliņus uz nebēdu, gvelzām muļķības un tā tālāk. Bet tad pienāca vienpadsmit, un viņi visi sāka aizbildināties, ka jāiet mājās. „Sievai solīju…”, „rīt darbs”, „es jau esmu gana izdzēris…” un tā tālāk. Es, protams, liku manīt, ka viņi manuprāt ir mīksti kā plīša rotaļlietas, un turpināju dzert. Viens no viņiem man sastādīja kompāniju līdz kādiem diviem, pēc tam turpināju viens pats.

Pamodos savā gultā apvemtā kreklā. Galva mazliet sāpēja un reiba, bet visā visumā ikdienišķi. Nomazgājos, aizgāju uz darbu, bija jau diezgan sūdīgi, bet kaut kā nostrādāju savas astoņas stundas, un tad gāju iedzert pāris aliņus. Viss normāli.

Šorīt pamodos savā gultā. Krekls nebija apvemts, bet galva rībēja tā, it kā pa viņu braukātu trīs pilni kravas vilcieni un mazs vagoniņš ar pistācijām. Principā visu vakardienas vakaru atceros (ceļā mājās piestāju tuvākajā Fēniksā, izvilku mazliet piķi, iedzēru, tad uzspēlēju vēl, pakāsu gandrīz visu un aiz bēdām pirms miegā izrāvu 100g trīsgraudnieka), un it kā baisi daudz neizdzēru, bet tāpat jutos kā pēdējais sūds. Un tā ir katru reizi, kad iedzeru. Graujošas sekas, lai gan dzeru uz pusi mazāk, nekā pirms desmit gadiem. Lai atkoptos vajag vismaz divtik ilgu laiku, kā toreiz.

Nebūtu jau nekādu problēmu, ja nepastāvētu tāda lietā, kā darbs un verdzība kapitālisma labā. Mierīgi atkoptos un viss. Bet nē – katru dienu jāstrādā. Un nu jau darbs ir daudz atbildīgāks, nekā jaunībā – kad toreiz dzēru ar brāļiem un viņu draugiem biju skrejlapu izdalītājs. Ja nu kādreiz gadījās kavēt darbu vai vispār neierasties, visiem bija pajāt, jo nevienu jau tās stulbās skrejlapas tāpat nepisa.

Toties tagad man ir atbildīgs darbs – esmu kastu locītājs. Ja neierodos darbā, kāds cilvēks, iespējams, laikā nesaņems savas kastes. Un no tā varētu ciest daudzi – gan uzņēmums, kurā es strādāju un kurš nespēj pildīt savas saistības, gan arī pats cilvēks, kura pārvākšanās aizkavēsies vai arī nevarēs pienācīgi aizvest sava kaķa līķi uz apdedīšanas vietu. Un tā tālāk, sekas varētu būt dažādas. Tātad, darbu kavēt arī nevaru.

Un tur jau tā visa netaisnība slēpjas – kad biju jauns un sparīgs, spējīgs strādāt pat tik atbildīgu darbu kā kastu locītājs, neviens mani tur nelaistu. Pieredzes trūkums, un tā tālāk. Tagad, kad esmu vecs un sagrabējis, man ir jāstrādā īpaši atbildīgs darbs, kuru ir grūti kombinēt ar izklaidēm un privāto dzīvi. Kā kolēģis reiz teica – ar paģirām un trīcošām rokām labu kasti nesalocīsi!

Kamēr politiķi kašķējas par referendumiem un budžetu, neviens neņem vērā parastos cilvēkos. Tos, kuri nodrošina, ka jūsu kastes vienmēr ir perfekti salocītas un lietojamā kārtībā. Tāpēc esmu izvēlējies pievienoties protestu kustībai, kuras mērķis ir panākt sekojošo:

1)    Obligātā izglītība – 6 klases. Pēc sestās klases beigšanas uzreiz jāstrādā atbildīgā darbā. Ar gadiem darbam jākļūst arvien vienkāršākam un mazāk prasīgam.
2)    Jo vairāk gadu, jo mazāk stundu jāstrādā. 12 gadu vecumā cilvēks mierīgi spēj rukāt 18 stundas dienā, bet 32 gadu vecumā cilvēkam ir nevēlami strādāt vairāk par sešām.
3)    Lai uzlabotu demogrāfisko situāciju valstī, nepieciešams veicināt aktīvu dzimumdzīvi. Tāpēc jāatceļ akcīzes nodoklis alkoholam un jāaizliedz tirgot prezervatīvus.

Neviena revolūcija nenāk bez upuriem. Nevienu revolūciju nepanāks viens cilvēks. Ko es upurēšu? Istabu komunālā dzīvoklī un ļoti atbildīgu darbu ar stabilu atalgojumu un sociālām garantijām. Kas būs mani biedri? Sākumā tikai Edgars un Nikolajs, bet mūsu skaits strauji pieaugs. Ko es iegūšu? Es mainīšu pasauli!

Cienot mūsu daudzos retardētos lasītājus, kuri nespēj uztvert lietas, ja klāt nav bildītes, piedāvāju vizuālu uzskaites materiālu:

Pa kreisi – manis locīta kaste. Pa labi – mana istaba. Šo paradīze esmu gatavs uzdot cēla mērķa labad.

Pa kreisi – Edgars, pa labi – Nikolajs. Cīņasbiedri. Ja viņi lietotu tviteri, bildes uzņemšanas brīdīt noteikti ietvītotu “Bļa, cik vēl ilgi!?!? #pohas”.

Pasaule ir mūsu rokās un mēs viņu mainīsim, jo mūsos ir spēks! Pārmaiņām būt!

“Bļa, cik vēl ilgi!?!? #pohas”!