Ceriņu vīna blūzs

“Anete! EU! ANETE, bļadj!” auroja vīrietis 12 stāveņu ieskautā pagalmā. Bija silta piektdienas pievakare, un Māris bija atlaists. Vēl Māris bija pālī. “ANETE, es tevi MĪLU, dzirdi, kuce? ANETE, bļadj!”

“Заткнись, урод!” pretī atbļāva uz trešā stāva dzīvokļa balkona iznācis pusmūža gorilla baltā apakškreklā, bokseršortos un gumijas iešļūcenēs: “А то буду не только Анетку ебать, но твою мать тоже, гондон!”

Anete tikmēr par ainu tīksminājās no devītā stāva augstumiem, cielējot pa aizkaru spraugu. No šejienes skatoties, Māris bija perfekta vizuālā reprezentācija tam, kā viņu uztvēra Anete. Kā niecību.

Vēl pāris reizes noaurojoties pēc Anetes, Māris pamanīja, ka gorilla ir pazudis no balkona. Neriskējot minēt, vai muskuļotais primāts veļas lejā, lai pagalmā viņu padarītu par izsmieklu visu to ziņķārīgo acu pāru priekšā, kuru īpašnieces, scēnas trokšņa sauktas, bija salīdušas pie logiem kā tādā postpadomju blokmāju versijā par Kolizeju, vai tomēr svempjas augšā, lai spēji ieņemtu Aneti kā varonis Berlīni gorillas nupat skatītā kinofilmā, Māris devās prom.

Bija vienalga, uz kurieni iet, jo uz kurieni iet Mārim nebija.

Kātojot pāri tiltam, virs likteņupes Daugavas labi ieskrējies vējš sajauca gan matus uz galvas, gan domas iekš galvas. Brīdi tīksmi paviļājis pakauša krokās scenāriju ar elegantu lēcienu no tilta, mērķētu vācu tūristiem pārbāztā kuģītī, Māris ierāva labu šļuku uguntiņas. Izdarīt pašnāvību, kamēr pudelē vēl klunkšķ, būtu klaja zaimošana.

Kopš šķiršanās no sievas bija pagājis nepilns pusgads, un nu Māris bija nomainījis trīs draudzenes, trīs tādas anetes. Proti, anetes nomainīja Māri, līdz saprata, ka viņu interesē dzīvoklis, nevis saimniece.

Sāka satumst, bet ārā aizvien bija patīkami silts. Ticis pārdaugavā un apsēdies nomaļas ielas autobusa pieturā, Māris turpināja tukšot pudeli. Pāri ielai elsoja rūpnīcas ventilācija, sūtot šurp sausu siltumu, bet pārsimts metrus aiz muguras nesen uzplaukušo lapu smaržu un maija vakara miklumu Mārim mugurā dvesa Daugava. Garām neapstājoties pabrauca divi autobusi. It kā šoferi nepamanītu pieturā sēdošo. Tuvojoties otram autobusam, Māris jau laicīgi izstiepa fakuci. Ne šoferim, ne pasažieriem tas nepisa, bet Mārim nepisa, ka citiem nepiš. Šobrīd svarīgāk bija izstrādāt rīcības plānu formulas “darbs + sieviete = dzīvoklis” realizēšanai.

No tāluma nākošie, pieklusinātie pilsētas trokšņi veidoja monotonu fonu, teju vai pielīdzināmu klusumam, ko periodiski  izjauca vien pudeles un Māra savienības sazvērnieciskais “klunkš-buļ-gulp”, līdz mieru pārtrauca telefona zvans.

“Ahā, kuce būs atjēgusies,” Māris, ķeksējot telefonu no kabatas, jau gatavoja pirmās lišķīgas frāzes, ko liet Anetei ausīs. Zvanīja sieva.

“Baiba??”
“Čau-kāiet-klausies, es tikai gribēju pateikt, ka tavs suns ir miris. Man likās, ka būtu labi tev pateikt.”
“KO?”
“Jā, nu, viņu sabrauca.”
“Kā, kurš?”
“Es. Ar zāles pļāvēju. Bija patumšs.”
“Ak, tu, kuc…”

Baiba klausuli jau bija nolikusi. Jā, viņa sieva bija ragana, bet saraut pēdējās saites ar šādu akordu – tas ir kucisma olimpiādes triatlona uzvarētājas cienīgs žests.

Dirsā, cūcība, pizģec! Par ko? Kāpēc? – Māris spārdīja autobusa pieturas miskasti, tad ar vienu kampienu piebeidza pudeles saturu un izlēmīgi devās pie turpat augošā ceriņu krūma, sāka raut čemurus un stumt tos mutē. Kaut kur taču jābūt laimei, manai laimītei, pieclapu ziediņam… Māris nebija tādā stāvoklī, lai saprastu, ka šādā veidā viņš masīvā daudzumā konsumē arī neskaitāmas nelaimītes, savu veiksmes bilanci aizsūtot vienvirzienā uz Bezcerību.

Pēdējie autobusu reisi bija aizgājuši, tāpēc neviens nebija liecinieks ainai ar zemē sakņupušu vīrieti, kurš ar izplestiem pirkstiem vago ceriņšņabja vēmekļu žļāceni, meklējot laimīgo ziediņu, pie sevis atkal un atkal  atkārtojot: “Kāpēces, parkomantā, nukāpēces?”

Te, pašķīris ceriņkrūma zarus, no tā izkāpa vīrs mēļā uzvalkā un hūtē, uzsmaidīja: “Redzi, Māri, tas tāpēc, ka tu esi Kurbadstāsta varonis, bet Kurbads ir depresīvs kretīns.”

“Kurbads? Stāsts…?… Pag. Vai tu visu šo laiku sēdēji ceriņos?”

“Vai tevi tas mulsina?” dzidri iesmējās vīrs, atmuguriski atkāpjoties atpakaļ ceriņkrūmā.