Cenzūra, bļaģ

Mums visiem ir aptuvena izpratne par to, kas ir cenzūra, bet, kad par to vairāk aizdomājas, rodas ļoti daudz jautājumu, uz kuriem neviens nespēj sniegt konkrētas atbildes. Cenzūra ir fenomens, kas mani ir fascinējis kopš senām dienām, īpaši pēdējo gadu laikā, kopš esmu aktīvs cehs.lv radošās triecienbrigādes funkcionārs. Cenzūra, kā izriet no definīcijas, ir kādas autoritātes ierobežota vai kontrolēta vārda un izteiksmes brīvība. Un, kaut arī mēs dzīvojam salīdzinoši rietumnieciskas demokrātijas apstākļos, cenzūra skar ikvienu dzīves jomu.
Izdzirdot vārdu “cenzūra”, daļa cilvēku iedomāsies par padomju represijām (šie cilvēki gan iedomāsies par padomju represijām, arī izdzirdot vārdus “budžeta konsolidācija”), otra daļa iedomāsies par melnajiem taisnstūrīšiem virs atkailinātām ķermeņa daļām un spalgiem pīkstieniem ar mērķi nomaskēt atsevišķus vārdus. Es, piemēram, šo vārdu asociēju ar Benija Hila šovu, kur kuplas sieviešu krūtis regulāri bija daļa no epizodes.

Ap to laiku kailas sieviešu krūtis televīzijā drīkstēja rādīt tikai pēc divpadsmitiem. Šis cenzūras un laika koncepts manam mazpadsmit gadus vecajam prātam nebija izprotams, taču biju izdomājis, kā to apiet, – man vienkārši vajadzēja ieviest satelīttelevīziju, lai varētu uztvert kanālus no citām pasaules laika zonām.

Vēl viena nianse, ko atceros no aptuveni tā paša laika, – cenzūrā noteikti sava loma bija arī kontekstam, jo mācību grāmatās bija ģenitāliju bildes, bet televīzijā tās nerādīja. Veselības mācības stundā (?) mūsu vidū centās atrast sociopātus ar aborta un dzemdību video palīdzību. Tie gan uz ilgāku laiku nostiprināja pārliecību, ka starp sievietes kājām nav atrodams nekas cits kā nepatikšanas un, ļoti iespējams, tur atrodas viņu indes zobi. Goda vārds, ja Stepaņenko uzskata, ka ir kāds veids, kā padarīt jaunu heteroseksuālu vīrieti par geju, tad to spēj tikai šie video.

Neloģisks šķiet arī cenzējamais ādas laukums. Televīzijā var mierīgi rādīt dāmas peldkostīmos, interneta portāli ir pilni ar bildēm, kuru parakstos ir “Neražiņa! Fanu acis pamielot izvēlies oskarotās aktrises kreisais pupiņš” vai “Karaļgalma goda sardze sarkst – vējiņš pacēla kleitiņu un pasaulei uzsmaidīja kroņprinceses apaļais dupsis”. Loģiski, rodas jautājums – kāds ir cenzējamais ādas minimums? Ņemot vērā, ka peldkostīmi mēdz būt ļoti “nabadzīgi”, visticamāk, cenzējami ir tikai krūšu gali, penis un kaunuma lūpas. Jocīgi, ka vīriešu krūšgali visiem ir OK, bet sievietes – nē, nē!

Cenzējamie izteikumi ir vēl viens īpatnējs fenomens. Un runa pat nav par naidīgiem izteikumiem vai draudiem kādai personai. Piemēram, frāze “arī mazgadīgi zēni masturbē” lika tev sarauties un nedroši paskatīties apkārt. Ja tu esi Jūlija Stepaņenko vai kāds no “Asociācijas Ģimene” entuziastiem, tad tu jau esi saķēris pildspalvu un iesnieguma formu policijai.

Sabiedrības tabu ir ļoti stipri pakļauti pašcenzūrai, taču tabu mainās un tie ir dažādi dažādās pasaules malās. Ja kāds Latvijā pārpublicētu korejiešu recepti suņa gaļas pagatavošanai, viņa sabiedriskais tēls tiktu iznīcināts. Tai pašā laikā Ziemeļkorejā ir pilnīgi normāli diviem vīriešiem pastaigāties roku rokā.

Es cenzūru iedalītu divās daļās – vertikālajā un horizontālajā. Vertikālā cenzūra ir autoritātes skaidri noteikti kritēriji, kurus nedrīkst pārkāpt, virinot muti. Labi piemēri ir kriminālsods par naida runu un polonija tēja. Pirmajā variantā ir demokrātiskas valsts pārvaldē sakārtota likumdošana un skaidra procedūra, kā sodīt cilvēku par izteikumiem “Delfu” komentāru sadaļā, bet otrajā gadījumā ir signāls par nerakstītu likumu pastāvēšanu un sekām, kuras piemeklēs, ja sāksi stāstīt par kleptokrātijas aizkulisēm.

Horizontālā jeb pašcenzūra pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par ļoti interesantu tēmu. Tradicionāli horizontālā cenzūra tiek realizēta starp jebkuras grupas dalībniekiem, piemēram, uzņēmuma darbinieki brīvprātīgi izvairīsies izmantot vulgārus vārdus profesionālajā saziņā, lai demonstrētu, ka viņiem nav nekā kopīga ar sabiedrības spektra neizglītoto galu. Pēdējos gados pašcenzūra ir kļuvusi daudz autoritārāka. Un, kas ir dīvaini, tajā lielā mērā ir vainojama tieši sabiedrības liberālā daļa.

Tradicionāli mēs sagaidītu cenzūru no labējo fašistu, nevis kreiso sociālistu puses. Taču pēdējo 100 gadu laikā lēnām un pamazām Rietumu pasaule ir kļuvusi krietni politkorektāka un iecietīgāka pret citām ādas krāsām, nacionalitātēm, reliģijām un invaliditātēm. Tomēr šis politkorektums ir nācis ar neiecietību pret neiecietību. Un, kā mēs zinām, jo vairāk cilvēku spiedīs iet vienā virzienā, jo spītīgāk viņš ies pretējā. Manuprāt, mums visiem vajadzētu uzvesties laipnāk vienam pret otru un neapsaukāties. Un beigt cenzēt cilvēku ķermeni, mums visiem tāds ir, un neizliecieties, ka mēs neizbaudām citus ķermeņus.

“Joņa vēnotais spēka zizlis iešļakstēja viņa māsīcas izstaipītajā grēka rievā kā neuzmanīga ogotāja gumiķis rāvainā purva akacī!” – to varētu pārfrazēt, tikai nedaudz rupjāk, taču tad to izcenzēs, jo tā strādā cenzūra.