Celka atļurbenē

Agrīnos skolas gados (vienpadsmitajā klasē) iemantoju ne visai glaimojošu iesauku – celka. Tam nebija nekāda sakara ar ilgstošu atteikšanos no kļūšanas vainīgam – tā bija tāda vienkārša puišu ālēšanās. Reiz kādā pasākumā nolēmu pamēģināt malku Merkura un jau sekundi vēlāk laidu pār lūpām tādu vēmīša šalti, kā jaungada uguņošana.

“Ha, ha, paskat – spļauj ārā, kā celka pimpi, ha. Celka!”, noaurojās mans labākais draugs.

“CELKA!!!”, brīdi vēlāk kopējā smieklu saucienā bija vienojusies teju vai visa kompānija.

Nu jau kur tie gadi, laiks aizskrējis, bet joprojām esmu saglabājis iemaņas piepisties līdz pilnīgam idiotam no diviem ais-bīriem. “CELKA!”, joprojām smejas draugi, bet man to labpatīk uzskatīt par veiksmīgu naudas ietaupīšanu.

Tā, lūk, pagājušajā nedēļas nogalē, dodoties mājās no ballītes, pamatīgā tuņķī, lēnām šķūrēju pa tukšajām lielpilsētas ielām. Jau pa gabalu pamanīju priekšā traktoru, kas acīmredzami ieturēja nelielu pīppauzi starp ielu tīrīšanas dežūrām.

“Eu, Janka! Jā – tu. Kas, neatceries – pirms gada izlīdzēji man no vietējās Maksimas līdz mājām atvest dīvānu? Čau, vecīt, kā dzīve? Moš paraut tevi līdz mājām?”

Pirms gada nopietni dzēru, jo Kultūrkapitāla fonds jau trešo reizi pēc kārtas atteicās piešķirt kāpostu dzejas krājuma izdošanai. Jāatzīst, ka arī tajā vakarā biju tādā klamā, ka neatcerējos ne tikai, kur dzīvoju un kurp dodos, bet arī to, ka man nav vadītāja apliecības, nemaz jau nerunājot par automašīnu, ar kuru vadāt nepazīstamu cilvēku dīvānus. Vārds pa vārdam un pēc mirkļa jau sēdēju traktorā un gremdējos jaunības atmiņās ar seno draugu.

“Vecīt, šito tak jāatzīmē”, teica mans biedrs un izcēla no bardačoka plastmasas kolas pudeli ar duļķaini dzeltenu brāgu. Kāda runa – neies jau senam draugam atteikt, nodomāju, celdams pie lūpām nezināmās izcelsmes dziru. Divu sekunžu jautājums un viss traktora panelis un priekšējais stikls, barga spiediena vadīts, pārklājās vispirms ar dzelteno duļķi, bet jau mirkli vēlāk ar putojušu aisbīru.

“PIDARS!” dzirdēju aiz muguras kliedzienu, kad biju iebraucis ar seju kupenā pēc lidojuma no divu metru augstuma.

“Nākamreiz varēsi vest savu jobano dīvānu pats”, nodomāju. Nebija ne jausmas, kādā rajonā atrados un uz kurieni vajadzētu doties, bet jau kopš bērnības zināju, ka, ejot pa tilta apakšu, var iziet “pa taisno” un kaut kādu tiltu sazīmēju jau pa gabalu. Zem tilta pamanīju iedarbinātu apsardzes firmas Koblenz automašīnu, pie kuras smēķēja divi apsargi.

“Paskat, kā tas aprijies”, viens auroja, rādot uz mani ar pirkstu. Vīri smējās, tāpēc sapratu, ka tas ir kāds vietējais rajona humors un nolēmu atjokot:
“Ko tad jūs te, veči, zem tilta apsargājat – čurājošus bomžus, haha?”

Acīmredzot, labi pajokoju, jo nākamajā rītā pamodos Sarkandaugavas policijas iecirknī, piemīztām biksēm un manāmi sadauzītu seju. Droši vien paslīdēju uz ledus. Sekoja nelielas formalitātes un papīru kārtošana ar policistiem. Pastāstīju viņiem par atmiņas iztrūkumu zem tilta un visi kārtīgi izsmējās, tāpēc sapratu, ka vakardienas joks tiešām padevies spēcīgs. Jutu, ka esmu ieguvis jaunus draugus.

“Tu izskaties galīgi čābīgi. Eu, davai, Kosķa – ielej viņam sotaku, lai vieglāk aiziet mājās”, noaurojās viens no smaidīgajiem policistiem.

Manā dzīvē ir vairākas lietas, kas nekad nemainīsies – frizūra, brilles, lieliskā humora izjūta un spars, ar kādu triecas ārā vēmiens, pēc stipra dzēriena malka norīšanas. Arī šī reize nebija izņēmums.

Tā, lūk, es pirmo reizi mūžā nokļuvu atskurbtuvē, kur pārdomāju dzīvi un nonācu pie vairākiem secinājumiem:

• policistiem nepatīk, ja viņus apvemj
• traktoristiem nepatīk, ja apvemj viņu traktorus
• apsargiem nepatīk neviens, kura IQ līmenis ir augstāks par sapuvušu tomātu
• ja izvemsi pirmo malku, visu atlikušo mūžu tevi sauks par celku.