Cehs skaidro – Latvijas hokeja fani

Sports ir profesija, tā vērošana ir viens no eskeipisma veidiem. Sacensību vērošana ir izrāde, kur labais cīnās ar ļauno un labais ne vienmēr uzvar. Fanošana, savukārt, ir šī eskeipisma ekstrēms, kad indivīdi iluzori asociē sevi ar sporta komandu, un runājot par to, lieto izteiksmes „mēs cīnījāmies”, „mēs uzvarējām” utt. Skaidrs, ka šiem indivīdiem un viņu darbībām nav nekāda sakara ar atlētiem, vai viņu sniegumu spēlē.

Fanošana ir ielāps garlaicīgajai rutīnai un savu sasniegumu viduvējībai.

Kāpēc fani ir iecienījuši tieši hokeju? Jo Latvijas hokeja izlase katru gadu sagādā emocijām bagāto uzvaru – palikšanu A grupā.

21 Replies to “Cehs skaidro – Latvijas hokeja fani”

  1. Futbols foršāks? Nu varēji minēt jebkuru citu sporta veidu, bet ne to teātri! Tāda mīksto spēle…. Šķaudot spēlētāja virzienā, gāžās tēvaiņi pa 90+ kg, tērpti šortos un pusgarās zeķītēs! :D

  2. No raksta secinam secinam, ka ikvienam kam ir speja just lidzi (gut emocijas), bet nenem tiesu dalibu, ir automatiski ierindojams starp garlaicibam un viduvejibam! Tiesam?

    Laujiet minet, ka raksta autors kadreiz fanoja par hokeju, bet zaudejumu sagrauts velejas distanceties no zaudetajiem un viduvejibam?

  3. Es zinu vēl vienus fanus, kas mēdz teikt “Mēs uzvarējām!”. Tālu nav jāmeklē, te pat uz austrumiem no mums vai pat starp mums. Arī uz to skatītos citādi, ja tie skaļākie tiešām būtu bijuši “laukumā”.

  4. Spēlē Latvijas hokeja izlase. Tapēc tehniski var teikt – mēs uzvarējām, mūsu hokjeja izlase uzvarēja – dēļ nosaukuma, ja asociējamies ar Latviju un hokeju, piemēram, hokeja krekls attiecīgā krāsa un uzrakstiem. To var darīt gan spēcīgie, gan viduvējības, gan dzīves sagrautie. Švakāk būtu, ja nosaukums būtu Latvijas atlētu hokeja izlase.

  5. Vot vot. Ir arī tāda trausla robeža starp šizofrēniju, kad šodien “Mēs uzvarējām”, bet vakar “Mūsējie zaudēja”. Kad ir labi, tad “mēs”, kad slikti, tad ‘mūsējie’. Izklausās pēc tipiska vidēja izmēra uzņēmuma vidējā menedžmenta izdarībām, kad labie nopelni ir “mani”, bet kļūmes ir noveļamas uz padoto “lašaru” pleciem. Viss jau būtu labi, ja vien pie mums būtu kaut 100 daļa no ASV psiho(terapeitu|logu|atru) biznesa. Spriedzīte paliek.

    Pa lielam fanošana ir superīgs remedijs -latg-..latviešiem, kas nevar palepoties ar izciliem sasniegumiem dajebkur dzīvē pēc vidusskolas beigšanas. Kā gan citādāk – bizīts pieder krieviem, nekūstamais īpašums – skandināviem. Laima un Staburadze ir tik pat latviskas, kā BASF ekrāna tīrāmās salvetes – vāciskas. Un šo mazumiņa kompleksu mēs (es ar latviets, ja kas) ļoti veiksmīgi maskējam aiz visa, kur esam pārāki par dajebko. Vai tas ir kazahstānas sasišana hokejā (jeee, uzvarējām klintsbluķu valsti) vai arī motorciklu-ar-blakusvāģu uzvaras gājien (Serģi un Rasmani kāds atceras?), šodien hokejs, rīt pludmales volejbols, pēc gada kērlings un petanks. Pofig kas pa spēli, ka tik var dzert lētu alu no plastmases glāzes un bļaut “Latvija, uzvarēsim!”

    Es ar esmu latvietis. es ar fanoju par hokeju. Bet es vismaz saprotu, kāpēc es to daru – esmu lohs. Bļe, 15m pāri pieciem, nahuj es sēžu darbā, man par to nemaksā….

  6. Pie zoles, ka zaudējam.

    Hokejs tā pat ir baudāmāks nekā tas teātris, ko dēvē par futbolu, kas ir nekas vairāk kā 22 Končitu skraidīšana šortiņos un pusgarās zeķītēs.

    Vēl tikai pietrūkst lentītes iesiet matos, lūpas uzkrāsot un bučus pret augstpapēžu kurpēm nomainīt.

    Vēl kādu silikonu priekšā, pakaļā.

  7. Skatos hokeju, kad nav nekas cits darāms.
    Kādreiz aizrāva vairāk; katru gadu lielāka sajūta, ka komandai nav manāma progresa.
    Profesionāls sports ir darbs – par daža laba spēlētāja rupjām kļūdām varētu viņam arī atvilkt no līgumā noteiktās summas.

  8. Fanošana par kādu no šovbiznesa izpausmēm – koru kariem, realitātes šoviem vai seriāliem ir ne tikai makroflekss tukšuma aizpildīšanai, bet arī sociāli akceptabla psihoemocionāla regresijas forma. Īpaši tas attiecas uz sportu. Regresija mēdz būt tik spēcīga, ka izzūd praktiski visas primārās un sekundārās atšķirības un viss tiek noreducēts uz “mēs” un “latgal”…, pfu, “viņi”. Tādas lopiska truluma dzīles ir aizsniedzamas tikai specifiskos gadījumos, piemēram, kad nostrādājot praida trigerim, kopīgā dziesmā brālīgi vienojās Osipovs, Raivis Dzintars, Dimiters un Pujāts.

  9. Tad nu ir laiks aizbēgt un paslēpties no savas bālās dzīves ar visa veida izklaides indurstrijas piedāvājumiem – teātrī, kino, mūzikā, grāmatās, videospēlēs – visur. Jūs tā kā dauņi diršat virsū sportam. Bļe, kurš tev liek skatīties, peni. Es savu valsts piederību izlasei, savas pilsētas komandas vai vietējā ciema motocikletistiem izsaku ar ahujennāko patriotismu. Bļe, man ir pie dirsas, ka vidējam mīkstajam latvim gribas visu nodirst. Es nodiršu tevi, bāleliņ. Lien alā vai mežā, vai kur tagad ir modīgi un atpisies. Vai arī ej izdari ar sevi to tur – tualetē. Paldies.

Atbildēt uz Purvītis Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *