Cehs.lv: Vienīgais pareizais novadu reformas šturmplāns

“Mazs bij’ tēva novadiņis, bet… vajadzētu vēl mazāku,” dungoja no zaļzemnieku saraksta ievēlētais “novadvecis”, sūri gāzējot pa izdangāta grants ceļu savā “Dodge RAM” pikapā ar 5,7 litru dzinēju. Kā īstam ekologam pieklājas. Amerikāņu milzī pat īsti nevarēja sajust pāreju no grants ceļa “trepes” uz perfekti gludo asfaltu, kas sākās 5 kilometrus pirms novadveča lauku īpašuma uz ceļa, kas ved tikai uz šo īpašumu. Jāsāk ar mazumiņu, un pēc tam jau varētu noasfaltēt arī nedaudz tālāk, varbūt iebraucamo ceļu līdz skolai, un tad gan jau kaut kad asfalta ceļi būs visā novadā. Protams, var vīpsnāt, bet skaidrs, ka tieši no milzīga džipa augstumiem ir visvieglāk saskatīt novadnieku problēmas,  bet pa asfalta starta taisni – ieskrieties ar negantāku uzrāvienu, lai ātrāk pie tām nokļūtu. Tiesa, vēl raitāk tas būtu, ja šādu novadveču džipos būtu daudz vairāk, bet novadi – izmērā daudz mazāki.

Tā domā zaļzemnieku un reģionāļu novadveči, kam apvienošana nozīmē mazāk džipu pēc 2021. gada, un tā domā arī Ceha Novadpētniecības muzeja Apriņķu komisariāts pēc astrālās turnejas pa ikvienu no pagaidām vēl 119 Latvijas novadiem. Tomēr pilnvērtīgākai situācijas analīzei komisariāta ģenerālsekretārs Kristaps Āls ierosināja atkal likt lietā bieži izmantoto triku un paskatīties uz situāciju no pretinieka (šoreiz tas ir VARAM Jura Pūces maldinoši omulīgā paskata personā) puses, lai labāk izprastu un efektīvāk spētu pretdarboties.

Kā situāciju redz reformas atbalstītāji:

Reformas atbalstītājiem kā krieniem kapitālisma mašinērijas zobratiem tīk par valsti domāt kā par uzņēmumu, novadu pašvaldībām – tā filiālēm, kurām jāievēro uzņēmuma vadlīnijas, bet vadlīniju lielā rāmējuma robežās drīkst arī uzspēlēt džezu un paimprovizēt. Iedzīvotāji attiecīgi ir klienti, kas ar uzņēmumu nodibina līgumattiecības par pakalpojumu saņemšanu. Proti, vienojas, ka apmaiņā pret konkrētu summu dālderu nodokļos pretī saņems asfaltu uz vismaz dažiem galvenajiem ceļiem, pa kādam pašvaldības policistam ielās, pa kādai skolai lielākajās apdzīvotajās vietās un samērā labas izredzes nenoraut nešpetnu caureju, padzeroties krāna ūdeni.

Kā katram uzņēmumam, arī valstij vajag ieņēmumus. Uzņēmumu gadījumā vēlamais scenārijs, protams, ir peļņa. Valsts gadījumā, savukārt, tās pastāvēšanas jēga ir nevis peļņa, bet gan pati pakalpojumu sniegšana savam klientu kopumam – iedzīvotājiem. Tomēr arī tas paredz, ka ieņēmumiem jābūt kaut cik sabalansētiem ar izdevumiem, lai šīs pakalpojuma sniedzēja – pakalpojuma saņēmēja attiecības būtu ilgtspējīgas un pakalpojumu kvalitāte laba. Viens no veidiem, kā palīdzēt šo bilanci noturēt vēlamā robežās, ir izdevumu optimizēšana, kas nereti nozīmē štatu samazināšanu. Departamentus, kas rij līdzekļus bez atdeves slēdzam. Departamentus, kas ir veic pēc būtības teju identiskas funkcijas, bet nez kāpēc atrodas katrs savā ēkas stūrī, apvienojam. Sūdīgos darbiniekus atlaižam, spējīgos paturam apvienotajā departamentā. Ja optimizācija bijusi veiksmīga, uzņēmumam ir mazāk izdevumu, bet pakalpojuma kvalitāte necieš. Gan darbinieki, gan klienti var laimē diet.

Saprotams, valsts “uzņēmums” ir specifisks gadījums ar izteiktu sociālās atbildības dimensiju, kuru turklāt dibinājuši uzņēmuma klienti savam labumam. Turkklāt novadus tā burtiski slēgt nemaz nevar, bet apvienot gan, optimizējot izdevumus un funkcijas, kam vismaz teorētiski vajadzētu novest pie pakalpojumiem, kas izmaksā lētāk, un brīvas naudas uzņēmumam, lai varētu investēt pakalpojumu kvalitātes uzlabošanā.

Jā, ir jānes arī dažs labs upuris. Uzņēmumā tas varētu būt pirmspensijas vecuma departamenta vadītājs Andris, kurš ir sirsnīgs kolēģis un kuru uzņēmumā ciena, bet nu ir ieradies jauns un sprauns censonis ar labāku izglītību, asāku prātu un lielākām ambīcijām uzņēmumā, kuru vadība izvēlējusies Andra vietā. Vecajam un jaukajam kolēģim optimizācijas rezultātā nu jātūcī diplomi un gadu gaitā no uzņēmuma korporativņiku ballēm sakrātie atzinības nieciņi kastē un jāsaka ardievas. Tās, protams, būs sirsnīgas, un kolēģi smakljūtīgi centīsies Andrim redzot neatrīt salvetē viņa atnesto sāļo torti ar viltotajiem ikriem. Taču paies mēnesis vai divi, un jaunais censonis ar savu darbasparu būs pārējo kolēģu pirmo nedēļu sentimentālās “eh, kaut kā neierasti bez Andra” aizslaucījis nebūtībā. 

Līdzīgi ar novadiem – ja tie kā Andris nespēj pildīt sev uzticētos pienākumus gana kvalitatīvi, kaut kas ir jāmaina, pretējā gadījumā tas ir neefektīvs uzņēmuma līdzekļu izlietojums. Jā, protams, varbūt jaunais apvienoto departamentu vadītājs nu sēdēs savā kabinetā blakus kompānijas izpilddirektora kabinetam, un saruna pie viņa būs iepriekš jāpiesaka.

Par to pavasarī un arī pēc tam rūgtumu neslēpa ZZS priekšsēdis Edgars Tavars: “Lēmējvara ne tikai pārnestā, bet arī tiešā nozīmē būtiski attālināsies no tautas. Strauji samazinot vienmērīgu reģionu attīstību; iespēju operatīvi pieņemt lokālus lēmumus; būtiski samazināsies sasniedzamība. Agri vai vēlu tas novedīs pie vēl nevienmērīgākas valsts apdzīvotības, jo iedzīvotāji aizplūdīs tuvāk pašvaldību centriem.”

Pirmkārt, kā pašlaik veicas ar to “vienmērīgo reģionu attīstību”? Riktīgi vienmērīgi, vai ne?

Otrkārt, urbanizācijas demonizēšana ir arguments, kad vairs argumentu nav. “Bfet laufki isfmirs!” ar silta piena putām ūsās un bārdā svepstēs krietnais arājs ar 1934. gada dvēseli, tikko krietni nodzēries pa taisno no pieslauktā ķobīša. Nē, neizmirs. Optimizēsies. Ir muļķīgi pieprasīt, lai uz niecīgu skaitu iedzīvotāju tiek nodrošināta līdzīga pakalpojumu pakete tikai tāpēc, lai viņi paliktu dzīvot laukos, jo jādzīvo laukos tāpēc, ka jādzīvo laukos, lai būtu vienmērīga valsts apdzīvotība. Ir tehnoloģijas, un lauki vairs neprasa 40 cilvēku saimi, lai apartu vienu tupeņu lauku, izkultu labību un pabērtu putru 10 suķiem. Tas vienkārši nav ekonomiski pamatoti. Pietiek ar apņēmīgu lielsaimnieku, pāris uzticamiem strādniekiem un traktoriem, lai sasniegtu daudz lielāku atdevi. Gluži kā turēt pasta nodaļu un divus bankomātus ciemā ar 50 iedzīvotājiem. Uzņēmējdarbība un nauda pievelkas un pievilksies lielākiem centriem (nerunājot par specifiskām nozarēm). Ja nu kāda sapnis ir dzīve laukos un savs biešu pleķītis ar kazu kūtī, varbūt pasta nodaļa un dome 50 kilometru attālumā ir tas upuris, ko jābūt gatavam nest? Ja nē, varbūt tomēr labāk palikt pilsētā.

Par tiem, kam laukos jau ir dzimtās mājas un nav iespēju vai vēlmes neko mainīt līdz savas nāves dienai – jā, protams, nevaram no vecīšiem, večiņām un saimēm, kam tās ir vienīgās mājas, pieprasīt uzvilkt bikses virs potītēm un ar fiksīti mīties prom no laukiem urbanizēties un ievākties stilīgā mansardā. Valstij tomēr jābūt sociāli atbildīgam uzņēmumam un jāuzņemas rūpe arī šādos gadījumos. Taču neefektīva, funkcijas švaki pildoša vai nepildoša novada saglabāšana diez vai ir vienīgais iespējamais risinājums, kā šiem cilvēkiem nodrošināt nepieciešamo pamatpakalpojumu klāstu. Jābūt izdevīgākiem un jēgpilnākiem variantiem, kā apkalpot nelielu cilvēku skaitu. Piemēram, varētu ieviest kārtību, kurā daļa no azartspēļu biznesa nomaksātajiem nodokļiem tiek novirzīti tieši tam, lai nodrošinātu pakalpojumus pusdzīvo lauku miestu “pēdējiem mohikāņiem” – vai tie būtu biežāki autobusa reisi uz novada centru vai citas pirmās nepieciešamības lietas. Ierosinām to nosaukt par “Zuzāna dotāciju”, domājam, ka Jurim nebūs problēmu sarunāt.

Kā situāciju redz Ceha Apriņķu komisariāts:

Risinājums ir vienkāršs un elegants, bet prasīs arī drosmi beidzot arī darbos atzīt – mēs gribam un varam būt īsti saimnieki savā zemē, savā dzimtajā novadā. Lai nodrošinātu pilnīgi vienmērīgu valsts apdzīvotību un šajā ziņā nelīdzinātos stulbajai Kanādai un stulbajai Austrālijai, kur cilvēki atļaujas vienmērīgi nedzīvot boreālajos mežos vai tuksnesī, ierosinām katram Latvijas iedzīvotājam piešķirt savu zemes pleķīti (rupji rēķinot, uz “galvu” sanāktu trīs hektāri), un ļaut nodibināt savu novadu. Tādējādi katrs latvietis droši varēs pats sev būt pastnieks, bibliotēka, policists un feldšeris. Pats būt novadvecis, maksāt sev nodokļus un no tiem asfaltēt ceļu, pa kuru braukt lielā pikapā. Reģiona centrs nekad iepriekš vēl nebūs bijis tik tuvu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *