Cehs.lv piedāvās “Mērnieku laikus” smagajā valodā

“Mēs visu gribam ka tikai vieglāk,” TV3 ēterā sūkstījās literatūras skolotāju apvienība. Es zinu, ka viņa bija aiz ekrāna, taču roka refleksīvi cēlās no sejas notraust sašutuma pilnus siekalu putu zirnīšus, kas šķīduši no satrauktās pedagoģes lūpu kaktiņiem. Ētera balss man bija klātesoša gluži kā nedaudz sasmakuša dvieļa smārds, kas pār labo plecu pārmetoši vēro, lai nešpikotu literatūras kontroldarba laikā. “Tā, it kā man būtu spēks tam marginālajam sūdam pat špikeri gatavot.”

Skaidrs, ka “Mērnieku laiki” vieglajā valodā torpedēs mūsu jaunatni, kura tā vien skries lasīt brāļu Kaudzīšu grāmatas, negūstot pilna literārā spektra baudījumu. Tieši šī būs tā izšķirošā nagla elektronisko cigarešu un analogo narkotiku debilizēto pakaušu zārkā. “Cehs.lv” uzskata, ka literatūras skolotāju pulciņam ir pilnīga taisnība un rosina spert soli vēl tālāk, piedāvājot izdot “Mērnieku laikus” smagajā valodā.

Uzskatiet šo tīzeri par mūsu pieteikumu VKKF finansējumam.

Brāļu Kaudzīšu versija (prasta kā pakešu logi, nedaudz infantila, šķita, ka paliku stulbāks to lasot):

Laiks bij skaidrs, jauks, un saule spīdēja tik silti, cik vien viņa ok­tobra mēneša pēcpusdienā to spēj. Koku lapas bij skaisti nodzeltējušas un aiz lēna laika vēl maz birušas, kādēļ meži izskatījās kā dzeltenas puķu dobes. Vecenīte, kā likās, neņēma tā nemaz vērā, bet gāja vien, salīkusi un brīžam nopūzdamās, savu ceļu. Kalniņu aizsniegusi, viņa atgriezās vēl atpakaļ un noskatījās uz skolu, pēc brītiņa runādama: «Tur nu paliek mans vienīgais miers, prieks un laika kavēklis!»

“Cehs.lv” versija (pēc tās izlasīšanas ziedoju naudu “Satori”, izdevās četras reizes pievilkties pie stieņa, izmantojot tikai smadzenes)

Gravitācijas noturētais gāzveida apvalks bija piepildīts ar gaismu, ko neizturēja nedz cumulus, nedz cirrus, nedz stratus, nedz nimbus atmosfēras ūdens tvaiku kondensēto produktu sakopojums. Saules izstarotā siltuma intensitāte bija virs vidējā, ja mērām pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem konkrētajā laika posmā pret citiem gadiem. Pazeminoties temperatūrai, koku lapās sāk noārdīties hlorofils jeb zaļais pigments, kas nodrošina fotosintēzi. “Zajebiss florālā kompozīcija,” nodomāja nelāgas skoliozes nomocīta tante, kura turpināja ceļu uz literatūras skolotāju asociācijas sanāksmi. Viņa atgriezās vēl atpakaļ un novīpsnāja: “Tur nu paliek mans vienīgais miers, prieks un intelektuālais atelpas brīdis!”