Šonedēļ Putlers un Soross mums samaksāja, lai Delfi lasītāju morāli kropļojam ar skepsi pret sūdīgām Līgo dziesmām.
“Līgo, līgo! Kur šogad svinēsi?” man uzbāzīgi vaicāja kāds puspaziņa, kuru satiku dirnot lielveikala rindā. Viņa iepirkumu ratos vērās teju vai Jāņu piramīda – pamatos ielikta alkohola stikla tara, nedaudz augstāk siera ritulis un diļļu čipsu paka, virs tās odu atbaidīšanas līdzeklis, kā arī realitātē neko nedodošas dārza sveces odu atbaidīšanai, bet pašā spicītē – disks ar jautrajām līgo dziesmām. Sapratu, ka ir pienācis tas maģiskais laiks, kad ļaudis vienu zaru čupu uzmauc galvā, bet otru aizdedzina.
Protams, Jāņi galvenokārt ir par tradīcijām, taču tajās es saskatu nelielu problēmu – manuprāt, vārds “tradīcija” tiek piesiets tam, lai attaisnotu jebkuru alkohola reibumā izdarītu lietu. Ja es dodos pliks vārtīties slapjā zālē 22. jūnijā, tad es esmu kategorijā “idiots parastais” un labākajā gadījumā mani neaiztur policija, taču, ja tas tiek darīts kārtīgā reibumā Jāņu naktī, tad attiecīgi es esmu malacis, kurš piekopj latviskās tradīcijas, mērcējoties veselību un skaistumu veicinošajā rīta rasā. Gluži kā to darīja mūsu senči. Jā, tie paši senči, kuri uz mājām zīmēja zvaigznīti, lai aizbaidītu kāda nogalināta cilvēka dvēs’li, kas, pieņēmusi iesauku Lietuvēns, staigā apkārt, lopus un ļaudis žņaugdams.
Tāpat “tradīcija” un “papardes zieda meklēšana” ļoti glīti attaisnos vienas nakts sakarus. Daži mani draugi papardes ziedu meklē visu gadu Vecrīgā. Vienīgi Vecrīgai savā ziņā ir daži plusi, piemēram, tur ir grūtāk saķert ērces vai ievelties latvāņos.
Tradīcija ir arī nejēgā piežļākt seju ar alu un pilnā balsī gavilēt līdzi vietējā benzīntankā iegādātajam Jāņu albumam un dziesmām par to, cik forši ir dzert. Taču tas ir okej tikai Jāņu vakarā, jo visos citos vakaros to sauc par alkoholismu.
Par dziedāšanu runājot – ticiet man, katrā kompānijā atradīsies kāds, kurš būs parūpējies par šausmīgas mūzikas izlasi visam vakaram un okupēs “dīdžeja” vietu blakus magnetolai. Atsevišķās ballītēs tas var būt arī Pasāts ar atvērtām durvīm. Kaut arī katru gadu parādās aizvien jauni atgremojumi dziesmām par alu un papardes ziedu, mani tomēr visvairāk iepriecina dažādie remiksi jau vecākām dziesmām, radot sajūtu, ka tās producējuši ir tie paši ļaudis, kuri sacer mūziku Čehu lunaparkam. Roberts Lejasmeijers nespētu labāk.
Lai nevienam nerastos šaubas, ka tieši tavā bagāžniekā ir visvairāk pretodu sveces, visskaļākais sabvūfers, visķimeņotākais siera riņķis un šoferis, kuram vēlāk būs vielielākais promiļu skaits, ir būtiski auto korpusā saspraust krūmus un zarus. Šeit ir padoms, kā to izdarīt ātrāk un vieglāk: ar paceltu kapotu iebraukt jasmīna krūmā, strauji aizcirst kapotu un padot atpakaļgaitā. Restēs viņu iestrēgs paši.
Lai ietaupītu policijas darbu un resursus, arī braukšanu dzērumā uz Jāņu nakti mēs varētu padarīt par latvisku tradīciju. Pirmkārt, mēs jau to aktīvi piekopjam, otrkārt, tas policijai atrisinātu problēmu ar jaunu alkometru iegādi, jo 2015. gada Jāņos kādam liepājniekam ar likumsargu rīcībā esošo ierīci, kas spēj izmērīt nieka 5,5 promiles, bija par īsu.
Protams, dažiem Jāņi ir arī ģimeniskas tuvības diena, kurā no sen nesatiktiem radiniekiem dzirdēt diva veida teikumus:
1) “Vaj, kā tu esi izaudzis! Tu esi mainījies līdz pat nepazīšanai!”
2) “Eu, a, kad tu precēsies? m? Sintijai jau sen ir 3 bērni! Domā vecpuišos visu dzīvi dzīvot, m? m?”
Tajā momentā tu sāksi domāt, vai tikai nebija kaut kāds iemesls, kāpēc jūs neesat tik sen redzējušies.
Dienu pēc Jāņiem tev būs absolūti vienalga par namatēva īpašo šašļika marinādi Gruzijas gaumē. Tu jau sen būsi aizmirsis, ko pārrunāji ar radiniekiem un kurš bija paņēmis līdzi paša sieto sieru – varbūt tev pat būs kauns atzīties, ka neatšķīri to no lielveikala kluča. Tāpat tu beigās būsi attapies dzerot lētāko alu, jo pašbrūvētais beidzās jau vienpadsmitos, bet nefiltrētais baigi gāž no kātiem. Vienīgais, kas paliks tavās atmiņās vismaz uz trīs dienām – ugunskura smaka.
Vai tavā kompānijā atradās arī kāds Jānis – kas, pie velna, to lai zina.
kas ir Jāņi?
jā, šašļiks. tieši tā to būs saukt
Kas bļeģ viņi te rīt brauc vai pasēdēt un pasvinēt? – Es noteicu ieraugot sievas iepirkumu ratus kurus viņa bija piekrāmējusi kamēr es sīkajiem pamperus aizgāju paņemt…
180 eiro noteica kasiere, savukārt es slaucīdams aukstos sviedrus izmisīgi sāku ar acīm taustīties pēc aptiekas, jo jutu kā man 30 gadniekam, bez veselības problēmām sākās klauves.
Galvā jau uzburot ainu ar to nopuņķojušos, gaudojošo knēveļu baru un sievas garlaicīgajām draudzenēm un viņu mužikiem man sāka trīcēt rokas…
Ap pussešiem Jāņudienas rītā, kad visi bija notinušies es sievai pietiekami pārliecinoši un uzstājīgi pajautāju – Klau, visi ir prom, pakniebjamies dārzā? Moš uz batuta? Kas ir? Ko neatbildi?
Viņa saļima pie šūpolēm un laida pamatīgu vēmekļu strūklu vienlaikus iztukšojot savu dzemdībās samocīto urīnpūsli…
Bļaģ!!! Par ko? Par ko man tāds sods?
Dieva asaras, es dalu sajūtas ar Tevi…
Pizģec, es jau zināju, ka ir vēl kāds, kam klājas līdzīgi.
Nu veikalā esi sastapis tādu mītisku varoni. Man tik traku gadījumu nav nācies redzēt. Drusku pat izklausās pēc tādas kā izdomātas klišejas. Nu tas nu tā – nav svarīgi. Tradīcijas vārdā runājot, vairumam ļaužu noteikti svarīga ir piedzeršanās. Tradīcija it kā neoficiāli (jo oficiāli jau tā maziet sieru sieru alu alu, līgo) to ļauj darīt. Kad tad vēl kolektīvi piedzerties, zinot, ka arī kaimiņš laukos ir sadzēries un viss blakus ciems mutuļo reibumā. Iespējams, riebīgais pagasta ments postenī guļ jau otro reibumu. Arī tie riebīgie, no Rīgas atbraukušie vēlīnie tīņi tradīcijas vārda grib parādīt, ko Rīgā paspējuši samācīties (pārsvarā visādas papildu jēlības, kas laukos dzīvojot būtu izpaudušās kaut kādā fiziskā darbā sastieptā mugurā, utt). Vārdu sakot, tā tāda reibuma kopības sajūta. Kad tad vēl? Ziemassvētkos nevar, jo ārā auksts un jābūt ar ģimeni (tāda tradīcija), lieldienās arī nē (tā kā reliģiski svētki vairāk), jaunaisgads arī tāds plus mīnus, jo ārā atkal var būt sals. Kas tad paliek? Izlaidumu laiks (visai izstiepts laika posms un ne katram tāds pienāk; vai sen jau ir pagājis) un Līgo. Tāda tradīcija. Neko darīt. Vien atliek būt saprātīgiem un nerādīties lielveikalos šajā laika posmā, alu nopirkt jau divas nedēļas iepriekš, izdarīt sievai kaut ko ļoti ļoti jauku, lai vakarā pierunātu nedzert (tik nenormāli daudz kā minēja komentētājs Dieva Asaras), un nākamajā dienā varētu vadāt apkārt pie čomiem, uz veici un citur, turklāt nekautrējoties blakus sēdētāja krēslā turpināt piedzerties.
Un vispār, latvietis jau tāds kārtīgs cilvēks ir: kad atļauj, tad dara. Ikdienas iedzeršana jau nav izprieca – vienkārši jādzer. Bet kad ļauj, tad nu ka vai nu aijaiai, var arī izpriecāties! Un ja ir ļauts to darīt, tad jau naudu nav ko žēlot un pašam žēloties!
Šogad sarosījušies Līgo nolicēji – ja pašiem Līgo saistās ar nodzeršanos un milzīgiem tēriņiem, tā ir jūsu problēma. Nevajag visus pielīdzināt sev… Var kulturāli nosvinēt, piekopjot tradīcijas.