Ļaujiet man jautāt – cik daudzi no jums pavadīja 2012. gadu nepārtrauktā alkohola reibumā, visu laiku ārā? Spriežot pēc jaunākajiem SKDS pētījumiem par Ceha apmeklētāju sociālajiem apstākļiem, aptuveni 20-25% lasītāju pērn veda šādu dzīvi. Bet cik no jums sagaidīja jauno gadu alkohola reibumā, ārā? Pēc SKDS datiem, aptuveni 90-95%.
Tas vien pierāda, cik nepareizs ir teiciens “kā sagaidīsi, tā pavadīsi”. Jo ja tas būtu patiess, deviņi no desmit Ceha lasītājiem būtu izvēlējušies t.s. Tricepsa Ceļu – dzīvi zem Ludzas liepām ar prāvu dienišķo devu Latgales dzidrā. Diemžēl Tricepsa Ceļš izrādījās nesavienojams ar regulāru kreatīvu rakstīšanu, tāpat kā šāds dzīvesveids ir nesavienojams ar vairums algotu darbu – un pārsvarā mūsu lasītāji dalās algota darba darītājos un LMA studentos.
Mazi bērni sagaida jauno gadu guļot, bet tas nenozīmē, ka tie visu nākamo gadu nogulēs. Un es, piemēram, jau vairākas dienas esmu apslimis (tas, protams, neliedz man dzert alu, kamēr šīs rindiņas pierakstu) – es kaut kā šaubos, ka pavadīšu visu nākamo gadu slimojot. Tomēr nav vēl tas vecums, kad aknu ciroze kļuvusi aktuāla.
Nē, “kā sagaidīsi, tā pavadīsi” ir tikai kārtējais mierinājums, kārtējā racionalizācija, kas ļauj 1. janvārī pamosties kādā smirdīgā divistabas dzīvoklī Ķengaragā, ar drebošām rokām tvert tuvāko glāzi, paskatīties uz apvemto žaketi un nevis gribēt nošauties, bet padomāt “bļāāā, tā tik bija ballīte, šis gads būs episks”.
Visām pārējām dienām mums ir YOLO – bet 31. decembrim mums ir “kā sagaidīsi, tā pavadīsi”.
Laimīgu Jauno gadu – uz tikšanos tālajā divtūkstotstrīspadsmitajā!
s novim
Lai Jaunajā Gadā, kaut uz mirkli, visiem ļaudīm runājot, mēlītes šaudās kā čūskām….la-la-la-la-la
SKDS, kāda a varbūtība man ar mērenām promilēm, ietilpināt savu balonu kādā blondā burkā ? Paņēmu kredītu, lai Jaroslavs mani ieģērb, labā reklāmas speciālista imidžaa.
PS,es šodienu uz “Tallinas ielas pirti”
Jauno gadu sagaidīju. Neskatoties uz visām ierunāt/pretrunām/rekomendācijām/liegumiem un zināmo pārpāli, skaidri , caur savu briļļu stikliem saskatīju arī Dombrivska patieso acu skatu, kuru viņš žigli slēpa arī aiz savējām brillēm. Mēs esam briļļainie! Jo tāpat – kaut vai iedomājoties – kā un kur un kāpēc es varētu bez steigas, bet ar lepnumu krūtīs – ieiet veikalā Maxima un skaļi paziņot, ka “Es neesmu veģetārietis! Un skatos kanālu Fashion(un to es saku bez lieka sarkasma) – tas laiks ir pienācis!”