Cehs.lv: 21. gadsimta iedzimtais grēks jeb intervija ar rasistu

Bija rēna pavasara pievakare, un es sēdēju āra terasē, pamīšos vērodams te ielu, te pievērsdamies vegāniskajam ķirbju un kabaču mafinam uz šķīvīša. Piebeidzis ķepīgo našķi, iemalkoju kafiju un aizsmēķēju. Brīnišķīga kombinācija. Cigarete un kafija, protams, ne salkanais lipeklis, kas bija ok, bet arī nekas vairāk. Pats es šo vietu sarunai nebūtu izvēlējies. Pie otrās cigaretes pretī bez uzaicinājuma apsēdās sieviete. Ļoti jauna, diezgan simpātiska un acīmredzami mērķtiecīga, zina, ko grib. “Nodzēsīsiet?” Tonī bija grūti nolasīt, vai tas ir jautājums vai jau vienkārši secinājums darbībai, ko pēc pāris sekundēm veikšu.

“Varbūt kafiju, tēju?” piedāvāju.

“Vispirms – gribu valdes un partijas jauniešu organizācijas vārdā izteikt pateicību, ka apsverat iestāties mūsu politiskajā spēkā un cīnīties par taisnīgāku sabiedrību, taču vispirms man jums būs daži jautājumi,” uz manējo neatbildēja jaunkundze un stādījās priekšā: “Esmu Selma.”

Oho, uzreiz ķeras vērsim pie ragiem. To es varu cienīt, nodomāju, un pateicu: “Ansis, bet to jau jūs zināt, acīmredzami.” Viņa tiešām bija taisnā ceļā pienākusi pie pareizā galdiņa un apsēdusies. Mājasdarbs izpildīts, subjekts izpētīts.

“Tā, sāksim. Par jūsu izglītību, profesiju un pārējām pamatlietām jau zinu, “Facebook” profilu apskatījos. Tās arī nav tik būtiskas. Mani, tas ir, mūs, vairāk interesē jūsu uzskati. Šī būs standarta anketa, ko izstrādāja mūsu valde, tajā ir pieci jautājumi, kas palīdzēs novērtēt jūsu uzskatu atbilstību mūsu organizācijas vērtībām. Sāksim? Sāksim,” jauniete izvilka planšetdatoru un ieskatījās man tieši acīs. Skatiens caururbjošs. “Ko jūs domājat par viendzimuma attiecībām, konkrētāk, laulību Latvijā?”

“Manuprāt, jebkuriem diviem spriestspējīgiem un pilntiesīgiem šīs valsts iedzīvotājiem jāļauj savas attiecības pēc apbusējas vienošanās noformēt arī likuma priekšā. Tas ir tikai normāli, un nav būtiski, vai runa ir par heteroseksuāliem, homoseksuāliem vai citādiem pāriem. Manis pēc tie pat var nebūt pāri, bet trio vai kvarteti. Tas nav būtiski šajā gadījumā.”

“Tātad jūs uzskatāt, ka kāds var par sievu apņemt, piemēram, kazu vai savu automašīnu?”

Iesmējos. Jaunā sieviete nesmējās, bet skatījās man tieši sejā, es uz sekundi pat samulsu. “Nē, nu, protams, ka nē. Šis ir klasisks “slidenās nogāzes” argumentācijas kļūdas piemērs. Uzsvars manā atbildē tomēr uz “spriestspējīgiem” un “pēc abpusējas vienošanās”.”.

“Ļoti labi, papildjautājums bija “āķis”,” jauniete atbildi piefiksēja planšetē, tad atkal caur manām acīm ieskatījās man tieši pakausī: “Vai, jūsuprāt, sievietēm sabiedrībā jābauda līdzvērtīgs statuss vīriešiem?”

“Bet protams!”

“Kāpēc “bet” un kāpēc “protams”? Tas Latvijas sabiedrībā nav pašsaprotami. Vai jūs uzskatāt, ka tas ir pašsaprotami? Par to ir jāiestājas, nevis jāuztver kā pašsaprotamu.”

“Piedodiet.”

“Nepatronizējiet. Trešais jautājums. Vai uzskatāt, ka kapitālisms ir labākā ekonomiskā iekārta?”

“Labākā vispār? Diez vai. Labākā, kas mums ir pašreiz? Droši vien. Piemēram, jūsu pēc skata visai modernais viedtālrunis ir visai laba kapitālisma un “pērc vēl, pērc jaunāku!” kultūras izpausme. Vai mums jāpieļauj kapitālisma “mežonīgie rietumi”? Diez vai. Vai gudri regulēts kapitālisms strādā? Manuprāt, jā. Vai tas ir labāks par sociālismu? Līdzšinējā pieredze liecina, ka jā.”

Sieviete planšetdatoru bija sažņaugusi tikko jaušami ciešāk, bet šoreiz neko nepiebilda un turpināja ar jautājumu. Kā biju saskaitījis, priekšpēdējo: “Ko domājat par krievvalodīgo kopienu Latvijā, konkrētāk, par okupācijas jautājumu?”

“Ļoti plašs jautājums, bet es teikšu šādi – uzskatu, ka vēsturi nedrīkst paslaucīt zem paklāja, bet vienlaikus nedrīkst kultivēt tādu kā modernu versiju par iedzimto grēku. Cilvēkam nav jāatbild par citu cilvēku pastrādāto, īpaši ja tas noticis pirms vairākām paaudzēm, īpaši, ja viņus ar minētajiem cilvēkiem bieži vien saista tikai dzimtā valoda. Cilvēks nepiedzimst par okupantu, un cilvēkam nebūtu jāizpērk paša nepastrādāti grēki.”

“Ļoti labi. Vai uzskatāt, ka rasisms aizvien ir aktuāla problēma?”

“Absolūti. Ir nepieņemami, ka kādu cilvēku kopu diskriminē viņa rases dēļ. Un vispār, rase ir sociāls konstrukts, tāpēc vēl jo vairāk man šķiet nepieņemami, ka kādu cilvēku diskriminē konstruēta argumenta dēļ tāpēc, ka viņš izskatās citādāk, ir melnādains vai baltādains, vai…”

“Baltādains? Jūs taču saprotat, ka rasisms pret baltiem cilvēkiem neeksistē un nevar eksistēt? Rasisms nav tas pats, kas vienkārši aizspriedumi vai stereotipi, tas ir daudz kas vairāk – tā ir sistēmiska un institucionalizēta diskriminācija.”

“Protams, bet būtisks ir konteksts. Tas, ka ASV rasisms joprojām ir kā strutojošs augonis uz citādi no pirmā acu uzmetiena šķietami veselīgas sabiedrības miesas, nenozīmē, ka pēc definīcijas kas tāds nevarētu pastāvēt arī pretējā virzienā – vērsts pret tiem ar gaišāku ādas krāsu, lai cik ļoti man kā liberāli noskaņotam cilvēkam negribētos izcelt šādu, manuprāt, nebūtisku cilvēka iezīmi. Es jums absolūti piekrītu, ka rasisms ir jāizskauž visā pasaulē, un jāsāk ar vietām, kur tā ir akūta problēma. ASV ir viena no šādām zemēm, šaubu nav. Taču nevēlētos apgalvot, ka pēc noklusējuma visiem, kas ir “tā dēvētajā priviliģēto” pusē valstīs, kur līdztiesība un vienlīdzība šajā jautājumā nav izteikti smagāka problēma par citiem sociāliem jautājumiem, būtu jānes vēsturiska vainas nasta, gluži kā iedzimtais grēks, par ko runājām mirkli iepriekš. Nav grēks piedzimt krievam Latvijā, un nav grēks piedzimt baltam ASV. Bet reizēm daži izsakās tā, it kā būtu.”

“Vai jums kaut ko atnest?” viesmīle beidzot bija attapusies, ka arī manai sarunu biedrenei varētu ko piedāvāt.

“Nē, paldies, es jau eju.”

“Par uzņemšanu partijā – kad es zināšu? Vai kāds ar mani sazināsies?”

“Domāju, ka nē. Nevaru runāt visu vārdā, bet testa rezultāti nav iepriecinoši,” jauniete atcirta, stūķējot planšeti mazā mugursomiņā: “Mūsu algoritms uzrāda, ka jūs esat vāji maskēts rasists. Ja man jautātu, es teiktu, ka tests bija lieks, jo to pašu diezgan labi varēja nojaust no jūsu izteikti zilajām acīm un gaišās ādas krāsas, kas viltīgi noslēpusies aiz pirmā iedeguma. Labs mēģinājums. Cerams, ka mēs vairs nesatiksimies.”

Tjāāā. Pasaucu iekšā vēl neiegājušo viesmīli un pasūtīju vēl vienu kafiju. Vispār jau labi, ka netikšu tajā partijā. It kā man drošības dienestā būtu maz citu problēmu, lai vēl tērētu enerģiju vietējo jauniešu vaktēšanai, kas pēc šefa domām it kā skaitās sūrie “antifašisti”. Zemē nomests laiks.

Turklāt manā “Facebook” profilā, protams, īsta bija tikai profila bilde.

4 Replies to “Cehs.lv: 21. gadsimta iedzimtais grēks jeb intervija ar rasistu”

  1. vai intervētāja bija partijas Progresīvie pārstāve? :)

    un vispār…. Latvijā institucionāls rasisms nav iespējams. jo mums nav nēģeru pret kuriem veidot sistēmu un būt rasistiskiem.

    3
    1

Atbildēt uz Buijāka Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *