Cehs glābj Latvijas kinoindustriju: Mingception

Latvijā ir tapušas vairākas lieliskas dokumentālās filmas. Parasti gan laba dokumentālā kino pamatā nekā laba nav – sūri dzīvesstāsti, globālas traģēdijas vai ikdienas bezcerība. Sūruma mums netrūkst, tāpēc dokumentālās te izdodas. Turpretī industrijā, kur apgrozās īstais piķis – kārtīgā, specefektiem pārlādētā grāvējā vai drāmā, kas aizkustina miljonus neatkarīgi no kultūras un valodas atšķirībām – mēs esam nedaudz priekšā Ziemeļkorejai, bet diezgan stipri pakāšam pat Vakalivudai. Šajā spēlē nepietiek ar digitālo spoguleni uz trijkāja un spēju stundām klausīties kādā senilā alkoholiķī, kurš cita starpā ir arī pēdējais minidisku dīdžejs Latvijā. Te vajag pārdodamu stāstu, kuru nu nākas izdomāt pašiem.

Cehs allaž ir iestājies par principu “dot makšķeri, ne zivi”, tāpēc totālā labdarībā negrasāmies mesties, nopublicējot pilnībā oriģinālu, ģeniālu un pelnītspējīgu scenāriju par brīvu, taču pirmo spērienu esam gatavi dot. Tīri tā, lai iekustinātu iesūbējušos prātus pareizajā virzienā, liekam priekšā nelielu skici ar aizgūtām idejām, izdestilētām jaunā brandavīnā. Mēs gribam, lai Latvijai izdodas!

***

Rūdolfs apmierināti skatās uz bleķa skapi, kurš apkrāmēts ar vadu, diožu, nelielu displejiņu un tamlīdzīgu elektronisku figņu čupu. No skapja izņemtā roltona bļoda atkal ir silta, bet graņonka – pilna. Iekšā pirms dažām sekundēm Rūdolfs bija ielicis jau atdzisušu roltonu, bet graņonku, saprotams, iztukšotu. Tātad laika mašīna strādā! Galvenais varonis atplaukst saldsērīgā smaidā, izšauj vēl vienu dubultsotaku, pēdējo reizi pārlaiž skatu nelielajam dzīvoklītim, iekāpj skapī. Viņš grib jaunu sākumu, grib labot pieļautās kļūdas. Otro reizi dzīvot gudrāk.

Rūdolfs ir jauns vienpatis, aizrāvies ar kino. Viņu neinteresē pārējo vienaudžu trakulības, bet viņš diennaktīm var vērot kustīgās bildes ekrānā, stundām ilgi pētīt kā ārzemju, tā vietējo aktieru biogrāfiju līkločus. Viens kungs gan pat bez interviju un kritiķu tekstu studēšanas šķiet dīvaini pazīstams… tā dziļi, dziļi zemapziņā. It kā viņi reiz būtu bijuši radinieki, nu – vismaz labi draugi un stundām ilgi tērzējuši par kino, teātri, sievietēm un dzīvi. Tas ir kāds galants rudmatis ar smalkām ūsiņām.

Trīsdesmitgadnieks Rūdolfs skatās spogulī. Viņa režisora karjera gluži neiet kā iecerēts. Pārbraucis ar plaukstu pāri plānajiem matiem, kas strauji kapitulē gēniem un atkāpjas, ļaujot cauri izmirdzēt paurim, kas neko ievērības cienīgu aizvien nav dzemdējis, par spīti daudzu prognozēm pirms vairākiem gadiem, Rūdolfs nopūšas un sāk darboties ar bārdas nazi. Viņš jau mēnesi nēsā plānas ūšeles, viņaprāt, atgādinot pagājušā gadsimta 20.gadu galvaspilsētas inteliģentu, nevis zirgu puisi.

“Ja reiz radošā dekadence, tad līdz galam,” nodomā Rūdolfs, pie lūpām pieliekot glāzīti. Viņš līdz šim nebija pieskāries alkoholam, taču ilgstošās neveiksmes aizvien uzmācīgāk galvā atbalsoja reiz dzirdēto domu, ka visi patiesi ģeniālie radītāji ir bijuši vai nu dzērāji, narkomāni vai sadisti. Kolīdz pirmā šļuka nonāk jaunieša kuņģī, pārņem patīkams, pazīstams siltums. Bērnība, omulīga virtuve brīvdienu rītā. Aiz loga dziļa ziema, bet vēderu silda vecmammas ceptās pankūkas ar zemeņu ievārījumu. Flešbeks beidzas, Rūdols iesmeļ otru glāzīti. Atpakaļ atmiņās. Pirmā slava, nedalīta mediju uzmanība. Kas ir šis ģeniālais puisēns? Nākamais Spīlbergs? Latviešu Tarkovskis?

Rūdolfs apmierināti skatās uz bleķa skapi, kurš apkrāmēts ar vadu, diožu, nelielu displejiņu un tamlīdzīgu elektronisku figņu čupu. No skapja izņemtā roltona bļoda atkal ir silta, bet graņonka – pilna. Iekšā pirms dažām sekundēm Rūdolfs bija ielicis jau atdzisušu roltonu, bet graņonku, saprotams, iztukšotu. Tātad laika mašīna strādā! Galvenais varonis atplaukst saldsērīgā smaidā, izšauj vēl vienu dubultsotaku, pēdējo reizi pārlaiž skatu nelielajam dzīvoklītim, iekāpj skapī. Viņš grib jaunu sākumu, grib labot pieļautās kļūdas. Otro reizi dzīvot gudrāk.

2040.gads. Distopiskā nākotnē Latvijā ir vairāk rudu cilvēku nekā Īrijā. Populārākais uzvārds ir Plēpis. Valsts ekonomiku balsta vērienīga alkohola industrija. Teju ikviens, kura vārds nav Rūdolfs, vergo korporācijas labā. Korporāciju no puskrēslā grimstošas, apaļas istabas vada padsmit Ceha viedo konsīlijs. Istabā apļveidā izvietotas ādas kušetes, uz kurām guļ nekustīgi ķermeņi. Tie visi ar sistēmu ir pievienoti milzīgai, pulsējošai mākslīgajai aknai istabas centrā. Viedo konsīlijs tiek pie pirmā labuma dziras. Mākslīgās aknas izfiltrētais nonāk veikalu plauktos. Nu, gandrīz. Jo plaukti allaž ir tukši, arvien jauniem un jauniem dažādu vecumu izslāpušiem Rūdolfiem nākot ārā no laika mašīnas.

rudis

18 Replies to “Cehs glābj Latvijas kinoindustriju: Mingception”

  1. Paliek sajuuta, ka kaut kas nav liidz galam pateikts vai izskaidrots. Ar taadiem uuberpaargudriem staastiem taa reizeem gadaas, autor – kad naakamreiz sagribeesi izraadiities, atceries, ka nevienam nepish. Bet par ieguldiito darbu draudziigs uzsitiens uz pleca.

  2. Kurbad, tava mutere patiesaam dienaa apstaigaa 100 dziivoklus, bet tev jaasaprot, ka to ko vina dara nekaadiigi nevar nosaukt par “sabiedriskaas domas aptauju”

  3. Neslikts mēģinājums, ezer. Taču, ja tev nebūtu sveša latviešu folklora, tu zinātu, ka Kurbada mutere ir ķēve, un ķēves sāpināt var, neiedodot auzas vai iepātagojot, nevis ar klasisku mammas joku. Biji tuvu, bet nedaudz tomēr aizšāvi garām, ko diemžēl neizdarīja tavs tētis.

  4. Kurbad, saakumaa tava identificeesanaas ar latviesu folkloras teelu bija mulsinosa, bija jaajautaa – kur gan ir liidziiba?
    Tad es atcereejos, ka pasakaa Kurbadam bija mutere kuru visi regulaari jaaja un paatagoja.

  5. Man piš. Ezer, kādam ubergudri, kādam skaisti apdirsts mūžam perspektīvais, no prānas pārtiekošais, kaitinošais bezdvēseles džindžers Sūdolfs.

  6. Nevis tu atcerējies, ezer, bet es tev pateicu priekšā. Tā kā pat materiāls taviem vājajiem kambeku mēģinājumiem jābaro mutē ar karoti (šaubos, vai tā ir vienīgā lieta ar vārda sakni “kam-“, kas tur pabijusi), tad vairs netērēšu laiku šajā diskusijā.

    Protams, paldies tev par viedokli, kurš man nepiš.

  7. uzlaadeets ezers,
    Ja gribēji aizskart Kurbadu, vajadzēja teikt, ka ķēvītes mugurā Georgijs Konstantinovičs Žukovs Sarkanajā laukumā pieņēma uzvaras parādi. Vai vismaz, ka ķēvīte bija nacistu vegāne un zvērināta monokulturāliste-antivelkomiste. Visticamāk gan, ka šādus zaimus nepublicētu.

    Bet piepišanās, lai aizvainotu un pēc tam aizvainošanas mēģinājuma noliegšana bija ahūni veikls un teicami maskēts triks.

    Nejautāšu, kas ar Tevi atgadījās tai liktenīgajā 9. klasē, kā rezultātā Tu zaudēji spēju apvainoties un spēju saprast… ēēē… šo to. Negribu sev bojāt apetīti. Bet tas nekas, tā vietā Tu ieguvi spēju citu vārdā sludināt “nevienu nepiš”.

  8. Pat biju aizmirsis, ka ir tāds Mings. Ko viņš dara? Tiešām tikai kapā un ir perspektīvs? Tad jau gandrīz kā es pats – arī kapāju, tikai neesmu perspektīvs… Kaut kā tā…

  9. Hello, I am refugee form Syria and I have seen Rudolph’s film “Reverberation of evil”. While it has some weaknesses, credit must be given for him for creating realistic dialogues which is often problem with Latvian cinematography. I guess so called Smiļga skola is to be blamed for that. I would write more on this subject but unfortunately Internet access here in Mucenieki is limited (time-wise).

    I am really grateful to Latvia for accepting me, and want to give back to your country. Currently I am looking for a job; I worked on dual purpose civilian/ military missiles/ rockets program back in my country. Does Latvia have active space program at the moment? I also have some friends, back in Syria at the moment, who have some experience with nuclear technologies. If they came to Latvia they could help materially improve Latvia’s defense capabilities by helping to introduce new class of armament to armed forces of Latvia. Do you think you government would be interested?

Atbildēt uz Kurbads Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *