Cehs atrisina bomžu un narkomānu problēmu Bruņinieku ielā, jo Rīga nespēj

Pavisam nesen liberastu ruporā atrisināju samilzušu problēmu Latvijas galvaspilsētā, kas, gluži kā Tricepsa poķītis Kurbada vaigā, spiedās uz āru māmuļas Rīgas ģīmetnē.

——

Bija silta septembra pievakare. Gana silts, lai staigātu šortos, bet gana dzestrs, lai ar T-kreklu būtu par maz. Tā kā vakarā bija plānots apmeklēt saviesīgu pasākumu, man mugurā bija pogājams krekls ar garām piedurknēm. Ceļu uz norises vietu mēroju ar kājām, priecājoties, ka šī šortu–krekla kombinācija ir izrādījusies izcili piemērota gan no estētiskā, gan klimata viedokļa. Tāpēc ar ļoti lielu neizpratni un pārsteigumu es uztvēru piedāvājumu šo kreklu man iebāzt di*sā.

“Klau, jaunieti! Vai jums neatrastos kāds smēķis?” mani skaidrā krievu valodā, ko kuplināja bagātīgi lamu vārdi, uzrunāja kāds džentlmenis uz Bruņinieku ielas. Viņš bija atspiedies pret divriteni, kas izskatījās pēc viena no tiem braucamrīkiem, ko ļaudis pie veikala “Mego” mēdz pat nepieslēgt. Ja nozags – nozags. Visticamāk, šis kungs to līdzīgā formātā bija ieguvis, es nospriedu.

“Labs vakars arī jums! Diemžēl smēķēšana slikti korelē ar maniem hokeja treniņiem – nav vairs tas vecums, kad var atļauties kūpināt tabaku, lietot grādīgos un vēl nokapāt trīs periodus, cīnoties par katru laukuma centimetru,” es viņam divos vārdos atbildēju, ka nesmēķēju.

Normālos apstākļos šī saruna droši vien beigtos, taču ne jau uz Bruņinieku ielas. Nē. Sers Bomžnariks (viņš piemirsa iepazīstināt ar sevi, tāpēc vārdu izdomāju) man sekoja vēl aptuveni vienu kvartālu, sniedzot ieskatu savā pagātnē cietumos un tajā, kā viņam tur veicies. Manā rīcībā, protams, ir tikai viņa subjektīvais skatījums, bet izklausījās, ka Bomžnarika kungs tur ir pavadījis savas dzīves skaistākos gadus. Vecumu gan viņam vizuāli noteikt bija grūti – tie varēja būt 40 gadi, bet tikpat labi arī 18.

Viņš skaidroja, ka tādi zilīši kreklos kā es tur tiek fiziski iespaidoti un izmantoti ļoti netiklām darbībām. Tāpat Bomžnarika kungs klāstīja, ka es neizbēgami būtu viņa padauza un viņš mani izmantotu katru dienu (visai interesanti, jo tikko viņš bija tas, kurš homoseksualitāti piedēvēja man, bet loģikas kļūdas nebija tās, ko šeit grasījos apspriest).

Bomžnarikam man sekojot teju visas Bruņinieku ielas garumā, es tiku iepazīstināts ar dažādiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, kā arī saņēmu solījumu sekot man tik ilgi, kamēr apkārt būs mazāk cilvēku, lai varētu mani turpat uz vietas piekaut. Es ļoti cerēju, ka tas tā nenotiks, jo man šim vakaram bija totāli citi plāni, no kuriem neviens neparedzēja Rīgas centrā sakauties ar narkomānu un varbūt laimēt no viņa strutojošajām rokām kādu hepatītu vai STS.

Nogriežoties no Bruņinieku ielas, seram Bomžnarikam zuda interese par mani, tā, it kā viņam būtu beigusies darbības zona.

Viņš mani pēdējo reizi pagrūda no mugurpuses, novēlēja satikties cietumā (kas arī, godīgi sakot, nav manos nākotnes plānos), kā arī solīja mani atrast citā dienā un iebāzt manu kreklu dir*ā. Pirmkārt, manuprāt, šis “uzbrauciens” kreklam bija ļoti nevietā, jo tas, atkārtošos, konkrētajā brīdī bija lielisks gan no estētiskā, gan klimata viedokļa. Otrkārt, man bija sajūta, ka solījums par citu dienu vairāk vai mazāk bija standarta frāze šādos gadījumos, taču es par to nebūt nesūdzos.

— — —

Es nenāku no Avotu apkaimes. Pat ne no Rīgas. Tāpēc man šāds piedzīvojums bija nedaudz kultūršoks. Septiņi vakarā, teju Rīgas centrs, publiska vieta. Dalījos šajā stāstā ar saviem draugiem, kuri dzīvo Avotu apkaimē, un viņi diezgan cietām sejām atbildēja: “Jā. A kas? Tā notiek.”

Šajā vasarā Bruņinieku iela ar visiem tās bruņiniekiem nonāca mediju uzmanības centrā ar samilzušo narkomānijas problēmu, kurā vietējie iedzīvotāji lūdza pēc tiesībsargājošo iestāžu uzmanības un palīdzības. Vēl jo vairāk – pirms Rīgas domes vēlēšanām pats iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens stilīgā naģenē kopā ar Ralfu Nemiro īsā videosižetā apstaigāja dzelzceļa stacijas rajonu, aktualizējot “antisociālo elementu” klātbūtnes jautājumu Rīgas centrā.

Tiesa, sociālo tīklu aktivitāte un vietējo ļaužu pastāsti neliecina, ka temats, kas publiski guvis nosaukumu “AtkaRīga”, būtu vispār (at)risināts, tāpēc, protams, ietekmīgais portāls “Cehs.lv” ir pieaicinājis pilsētvides plānošanas ekspertu narkoloģijas kontekstā Kristapu Ālu, lai sniegtu savu redzējumu.

K. Āls skaidro, ka Avotu apkaime pamazām kļūst par tādu kā anklāvu. “Mēs šobrīd gluži vienkārši zaudējam teritoriju, jo redzams, ka tiesībsargājošajām iestādēm tur nav teikšanas. Pavisam drīz Bruņinieku ielā narkomāni sāks izdot paši savus likumus, viņi noteiks savu saimniecisko darbību un ieviesīs vietējo tiesu, kurai nebūs sakara ar Latvijas likumdošanu,” prognozē Āls.

Kā risinājumu eksperts redz pārņemt ASV pamatiedzīvotāju rezervātu sistēmu. Tas paredzētu norobežot apkaimi no Bruņinieku ielas līdz “Origo” un pilnībā nodot to narkomānu rīcībā, panākot abpusēju vienošanos, ka viņu sugas brāļi no visas Rīgas pārcelsies tieši uz šo apkaimi un savas aktivitātes ārpus tās neizvērsīs. “Lielā mērā mēs uz to virzāmies jau tagad, atliek vien abām pusēm sakārtot formalitātes,” optimistisks ir K. Āls.

Savukārt ārējai komunikācijai būtu nepieciešams piesaistīt kādu reklāmas aģentūru, kas šo rezervātu mācētu iepārdot ārvalstu tūristiem un investoriem kā “Rīgas pamatiedzīvotāju vēsturisko parku”, vārtīšanos peļķē heroīna ietekmē kā moderno tautas deju, bet neizteiksmīgu urkšķēšanu nodzertā balsī – pamatiedzīvotāju dialektu.

Šādā Rīgā varētu paralēli eksistēt, bet nekad nesatikties visi – gan heteroseksuāli zilīši kreklos, gan sers Bomžnariks.

2 Replies to “Cehs atrisina bomžu un narkomānu problēmu Bruņinieku ielā, jo Rīga nespēj”

  1. nevar attisinat jo 90% policijas draudzējas ar lielajiem narko dīleriem – no marihuana lidz heroinam.
    cik man putniņš pačivināja – marihuanu vispār Rīgā kūrē kaut kadi politiķi – tāpēc to var dabūt VISUR, policija piemiedz acis (iznemot reizi gada kvotu aizpildīšanai tiek viens starpnieks sasiets), bet tajā paša laikā saeima aktīvi iebilst jebkadām ievirzēm uz legalizēšanu. Manas aizdomas ka aktīvākie ne-legalizetāji politiki ir arī tieši saistīti ar kriminālo nellikumigo tirdzniecību.

    Tatad te problema ir četros limenos – 1. ir lietotāji, 2.ir noziedzīgi grupējumi ielas limenī kas tirgo narkotikas mazumā (dīlerīši) vai vairumā (lielie vairuma dīleri un vai ražotāji), 3. ir policija kas piesedz lielos dīlerus par noteiktu samaksu 4. ir politiskie spēki kam policijas un vai dileru sadarbība arī ienes savu labumu.

  2. Cietuma leksikā homoseksuāļi, jeb zilie vai peģiki, ir tikai tie, kurus seksuāli izmanto, nevis tie, kuri to dara. Un šis akts nav vis mīlestības auglis, bet varas izrādīšanas un pazemošanas paveids.

Atbildēt uz Sed Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *