Cehs atmasko: Perverso mākslu

Ir daudz glezniecības virzienu un daudzu mākslinieku darbus kritiķi ir vērtējuši kā perversus, slimus vai šokējošus. Nesaprotama iemesla dēļ visperversākais glezniecības virziens ir izvairījies no negatīvas kritikas, bet beidzot ir pienācis laiks atmaskot šo ekstrēmi slimo un sabiedrības morāli graujošo mākslas novirzi – ainavu glezniecību.

Par uzgleznotām ainavām jūsmo visdažādāko vecumu cilvēki. Ja Kristiana Brektes jaunās izstādes „Rīgas Madonnas” atklāšanā pārsvarā bija ieradušies dažādi elementi ar visai apšaubāmu morāli (trendīgi hipsteri un mākslas studenti), tad ainavu glezniecības galerijas apmeklē daudz šķīstāka publika – tur senilais sirmgalvis var sadoties rokās ar naivo nevainīgo bērneli un priecāties par skaistajām koku lapām un līksmi zilgano upes ūdeni. Tas ir tikai tāpēc, ka viņi neapzinās, uz ko īstenībā skatās.

Sāksim ar klasisku izvirtības piemēru:

Kā redzam, šī glezna satur vairākus ainavu mākslai raksturīgus perversus elementus – kokus, ūdenskrātuvi un zemi. Paskatīsimies uz bērziem – līkos līķa bālos stumbrus (ainavu mākslā tieši bērzi mēdz simbolizēt tieksmi uz nekrofiliju) izrotā zeltainas lapas. Zeltaino lapu nozīme ir pretrunīgi vērtēta – tradicionālajā izpratnē tās var nozīmēt gan urīna fetišu, gan noslieci uz smagu alkoholismu, bet modernās mākslas kritikas teorijas drīzāk uzskata, ka zeltainas lapas simbolizē vardarbīgu nevainības laupīšanu vai kanibālismu.

Tas, ka zeltainie bērzi ir gleznas priekšplānā, un ka arī zeme ir šķebinoši dzeltenīgā krāsā, vien liek vēlēties sadedzināt šo perverso darbu uz sārta – pat daudzi ainavu mākslinieki nav gatavi TIK atklāti mudināt uz mazu bērnu izvarošanu, nogalināšanu un nekrofiliskām darbībām. Arī pārējie gleznas elementi (krūms, kurā velns ar asti izvaro puišeli; ezeriņš, kurā tiek slīcināti zīdaiņi) ir kā ņemti no psihopāta rokasgrāmatas.

Askētiskākās un ne tik krāšņās gleznās arī slēpjas neskaitāmas perversijas:

Necilais lauku ceļš beidzas kaut kur tālē – tumsā. Ir redzami četri elektrības stabi (tātad – attēlā redzami advancētie lauki, nevis Latgale). Gleznas kreisajā pusē manāma vēmekļu zaļgana zāle, kaut kur tālāk objekts, kas līdzinās mājai. Priekšplānā izkaisītas puķītes. Mākoņi kā spermas šļāciens debesīs.

Uz šo gleznu nav ilgi jāskatās, lai saprastu tās šausmīgo jēgu. Lauku ceļš, kas beidzas tumsā pie kaut kādas puspamestas mājas, bet pa ceļam puķītes, kas novērš nabaga cilvēka uzmanību no šausmām, kuras viņu gaida, ja turpinās iet pa šo ceļu. Ar šo gleznu autors skaidri ir izteicis savas, iespējams īstenotās, fantāzijas – ievilināt cilvēku lauku sētā, kur viņu ilgstoši spīdzinās un izvaros. Ne jau velti mākoņi ir attēloti kā spermas šļāciens, kas virzas tieši mājas virzienā.

Kā šie piemēri rāda, ainavu gleznotājiem nekas nav svēts. Viņi pat ir gatavi izmantot tādu skaistu lietu kā dabu, lai izplatītu un popularizētu savas slimīgās, sabiedrības morāles graujošās, idejas. Pat Marķīzs de Sads nemudināja uz tik netiklām un netikumīgām darbībām, kā ainavisti dara katrā savā gleznā. Ir pienācis pēdējais laiks atmaskot šīs indīgās čūskas, kuras slēpjas mākslinieku veidolā. Ir pienācis laiks teikt „NĒ!” ainavu glezniecībai. Un vienmēr atcerieties, ka ainavu mākslinieki ēd bērnus!

Attēlā – ainavu gleznotājs ēd bērnu.