Cehā triecienpučs

Kad Tricepss pameta mūsu rindas, ilgi jutāmies iztukšoti, brīžam pat neiederīgi. Ir grūti savākties pēc tam, kad tevi pamet sava veida garīgais līderis, iedvesmas avots un vienkārši plecs uz kura paraudāt, ja ir skumji. Mums vairs nebija skaidras vīzijas – ko vēlamies panākt? Kāds ir mērķis? Vai vispār vērts turpināt? Kuram tas vajadzīgs? Tas turpinājās līdz beidzot iknedēļas kopsapulcē kāds ieminējās – mums nepieciešams jauns līderis. Stingrā dūre. Kāds, kurš nebaidīsies dot padomu un norādīt virzienu. Kāds ar izteiktām līdera ambīcijām. Kāds, kurš negācijām un skauģiem liks pretī savu sirdi un dvēseli.

Bija skaidrs, ka savā starpā šādu cilvēku nespēsim atrast, tāpēc nepieciešams kāds no malas. Tomēr pilnīgi svešam cilvēkam būtu grūti izcīnīt mūsu acīs cieņu un uzticību, tāpēc uzdevums kļuva vēl grūtāks – tam bija jābūt kādam no mūsu draugiem. Un tad mēs iedomājāmies par to vienu cilvēku, ar kuru esam regulāri krustojuši kausus. Kurš vienmēr atzinīgi novērtējis mūsu veikumu, vajadzības gadījumos – pat dalījies viedā padomā. Bija tikai vien problēma – jau no sākta gala šis cilvēks bija izrādījis nepārprotamu nevēlēšanos iesaistīties CEHA radošajā darbībā, tāpēc bija skaidrs, ka sadarbības piedāvājumam jāskan pārdomāti un trāpīgi.

“Vai Tu būsi ar mieru rādīt mums ceļu?” mēs jautājām.

“Godīgi sakot – man jau kādu laiku šķita – ja jau tik daudzi tāpat uzskata, ka darbojos CEHĀ, tad vairs nav iemesla to nedarīt. Bija jau apnikuši zvani no sašutušiem cilvēkiem, kuri nez kur dabūjuši manu telefona numuru un zvana, lai sūdzētos par to, ko jūs, veči, esat sastrādājuši. Reiz, piemēŗam, piezvanīja jaunkundze vārdā ‘Marta Krivade’ un jautāja, ko sliktu viņa man nodarījusi. Patiesība ir tāda, ka es nezinu, kas ir Marta Krivade un nevēlos to zināt.”

“Nu tad izvēlies sev pseidonīmu un esi uzņemts pulkā”, priecīgi teicām.

“Nē!”, viņš nepārprotami noaurojās. “Nē, jo pirmkārt – neesmu šeit, lai rakstītu, bet gan, lai rādītu jums ceļu, iedvesmotu un atbalstītu. Otrkārt – pseidonīmi domāti mīkstajiem. Mani sauc Toms Lūsis.”

Aptuveni šādi mēs atradām savu jauno triecienbrigadieri. Viņš kategoriski atteicās uzņemties jebkādu atbildību par mūsu iepriekšrakstīto, bet būs gatavs ņemt uz priekšpleca to, kas sekos. Pārmaiņas sekošot drīz. Ļoti drīz!