Ceha sekcija: Homo Sapiens

Executive pre-summary.

Ir beidzot jāatmet liekulības maska un jāpaskatās uz homo sapiens ar subjektivitātes neaizmiglotu skatu. Tātad – šodien Cehs secē šo dzīvnieku no objektīva skatu punkta un sniedz atbildi uz mūžseno jautājumu – vai cilvēks ir dabas kronēts karalis, ideāla iemiesojums un mazāko brāļu un māsu evolucionārais sapnis, jeb tomēr netīrs, riebīgs radījums, kam uz acīm ir tik apstulbušas rozā brilles, ka pat atrodoties visuma kloākā viņš savā apkārtnē saskatīs eksistenciālu skaistumu?

Tātad, punkts viens, cilvēka ķermenis.

Blakus bildē ir redzamas dažādas cilvēka ķermeņa zonas, ko Cehs ir izvēlējies cilvēces ilustrācijai. Iziesim cauri tām visām.

1) Galvas virskārta, aug kaulveidīgi izaugumi, kas nav kauli. Raksturojoša iezīme: blaugznas. Mazas mirušas ādas daļiņas krājas matos un laiku pa laikam izbirst uz pleciem un šķīvī, kā lokāls Ziemassvētku sniedziņš.

2) Acis. Nepietiktu ar to, ka tās sastāv no pretīgas želejveidīgas masas, ko tā vien gribās saspiest pirkstos un paskatīties vai tā slideni izšausies un atsitīsies pret sienu ar skaļu paukš, nē, vēl no acu kaktiņiem ir laiku pa laikam jātek sāļai šļurai sauktai par asarām.

3) Ausis, arī divas. Viens no ellišķīgākajiem cilvēka ķermeņa reģioniem – no ausīm nāk ārā sērs. Nebrīnītos ja laiku pa laikam nāktu arī dūmi. Nekā patīkama.

4) Deguns ar divām atverēm. Puņķi un puņķainas asinis ir bieži sastopami deguna izdalījumi. Pašā priecīgās sejiņas vidū nāk ārā tādas lietas, ko principā var nodefinēt kā smadzeņu ekskrementus. Tas ir kā vircas strūklaka šokolādes fabrikas vidū.

5) Mute. Nepietiek ar to, ka tajā tiek bāzts iekšā viss ko vien var ieraudzīt, sākot ar ledenēm, leļļu galvām un sastāvējušos ievārījumu un beidzot ar grūti sakošļājamu dzīvnieku miesu, starp zobiem pūstošu graudu masu un dzimumlocekli. Nē, bez tā mutē vēl rodas siekalas, kas tiek pārvērstas pretīgos spļāvienos un traipos uz grīdas. Un krēpas – īpaši atbaidoši siekalu murskuļi, sajaukti kopā ar puņķiem apmierinātā kamoliņā, izturēti mutē blakus ēdiena atliekām un tad ar jaudu raidīti pret tuvāko cieto objektu. Cik cilvēcīgi. Mīlīgi. Droši vien sūdu arī varētu ērti sajaukt ar siekalām kaut kur dziļi mutē. Tā tam galu galā ir domāta.

Un vēmekļi. Cik jauki tomēr, ka cilvēka ķermenī ir mehānisms lai nogādātu pussagremotu, pussadalījušos un mazliet iepuvušu masu tieši līdz garšas kārpiņām uz mēles. Vēl foršāk būtu ja būtu ērts mehānisms lai padotu uz augšu arī vēdera pārstrādes galaproduktus, no zarnām tieši uz mēles.

Un visu pavada sulīgas atraugas, tā ar mazliet piešautu kuņģa sulu un pamatīgu smaciņu visiem kas metra rādiusā. Tā vien gribas bučoties un pamakarēties pa svešu muti ar mēli, ne?

6) Pupi. No tiem nāk ārā piens. Kā no govīm.

7) Dibens, piesvīdusi rieva kura ved uz ānusu. Kurš savkārt nepārtraukti izdara smirdīgas gāzes, šķidrus un cietus mēslus, sūdus, kakas un fekālijas. Pļurkt. Apskausimies un diesim ap eglīti. Ui… nu nekas, tev jau bij prezervatīvs.

8) Urīnizvadkanāls. Čuras, pazīstamas arī kā mīzali un urīns. Ik pēc pusstundas – divām stundām viduvējs cilvēks iet un mīž. Tā ar sparu, ar spiedienu, stipri. Tā ka trašķās visapkārt, mazas nemanāmas pilītes,  bet visur. Un nepārtraukti. Cilvēks viemēr ir vai nu tikko pačurājis, vai nu drīz ies pačurāt vai arī čurā. Nav citu agregātstāvokļu. Un dažkārt apvieno to ar diršanu.

9) Ģenitālijas. Aiz priekšādiņas sakrājas īpaši smirdīga smegma, kam pat dažreiz izdodas nomākt ikdienišķo peņa smaku apvienotu ar stipru urīna aromu. Jo no tā jau tikt vaļā nevar, jo kā jau noskaidrojām cilvēks mīž nepārtraukti. Bezdeļi arī turpat netālu izdalās un visticamāk, ka nosēžas uz visas intīmās maigās gļotādiņas tā, ka nekāds hlora balinātājs ārā nedabūs. Un reizi mēnesī verās vaļā slūžas un tek asinis apvienotas ar visādām ķeskām, atliekām un miesām. Kunkuļi. Un kādas dienas četras no vietas. Mīlīgi. Kuni-kuni-kunillinguss.

Un kad viss uzbudinās pretīgā dzimumdziņā, kas netiek ar saprātu kontrolēta, bet ko apdzied un apdzejo bez mitas, tad izdalās glumas un lubricējošas slienas. Tādas uz brīdi foršas un pēc tam lipīgi pretīgas, kā no sūdiem ieziesta galdiņa iešņaukts kokaīns.

Un beidziens, izšļāciens un deloadings. Sēkla, sperma un džizsms. Tāds uz pohām, staipīgs un  kunkuļains? Tāds, ka gribas paostīt vai nesmird?

Jā – tā cilvēka ķermenis saprot mīlestību.

Un dažreiz parādās arī pienasēne.

10) Šausmu kartē neatzīmētas, bet pieminamas lietas.

Sviedri, kas izdalās visur, un tieši tad kad nevajag. Sastāvas, savelkās un Smird. Nes. Vanda. Un cilvēks pats nejūt, ķermenis viņu grib pasargāt.

Mazas pumpiņas, ieauguši matiņi, augonīši – saspied un caur neglītām sāpēm iznāk strutu un asiņu sajaukums. Un prātiņā patīkama sasnieguma sajūta.

Punkts divi.

Vai vajag vēl vispār diskutēt? Spriest par to, kā cilvēks elpo citu izdalītās fekālās daļiņas? Dzīvo piebezdētos dzīvoklīšos? Laiza viens otra dirsu gan burtiski, jo tas ir fetišs, gan pārnestā nozīmē, jo tā vajag?

Mīž viens otram sejā, tirgo urīna krāsvielas, atjauc krējumu ar augu taukiem?

Griež viens otram rīkles pušu, izšķaida sev smadzenes un injicē sev heroīnu – visu goda un cieņas vārdā?

Deguns ir pretīgs izaugums citkārt ideāli apaļīgās galvas vidū – un cilvēks spēj par šādu apsmieklu sajūsmināties? Meitenei ir glītas puņķu atverītes? Jē, right! Ļutenes arī smukas?

Vienu vārdu sakot, argumentu ir vairāk kā pietiekami lai pateiktu skaidri un gaiši – cilvēks ir viens no pretīgākajiem, netīrākajiem un nejēdzīgākajiem radījumiem kādu Cehs ir sastapis un  neapšaubāmi ir pelnījis pilnīgu pārstrādāšanu.

Varbūt jaunā un uzlabotā versijā, bet varbūt vienkārši kaķu barībā.