Ceha Satiksmes Manifests

Ir pienācis laiks parunāt atklāti par to, kas nomoka tik daudzus no mums – satiksmes noteikumiem un cik maz tie atbilst ne tikai tam, ko mēs ikdienā vērojam uz ielas, bet arī mūsu iekšējai godīguma mērauklai. Salauzīsim šo problēmu uz pusēm, kā mazu gurķīti – ar krakšķi un kraukšķi!

Vispirms mazliet par globālo definīciju – satiksmes lietošanai jābūt mūsu dalītajam kultūras kodam, tā teikt. Ir svarīgi, lai visi to saprastu vienādi un varētu paredzēt, ko citi darīs, lai rīkotos atbilstoši. Bet diemžēl tas, kā mēs parasti rīkojamies un ko mēs paredzam, bieži nav tas, kas ir rakstīts satiksmes noteikumos, jo tas vienkārši ir mazliet sarežģītāk un to ir grūti kodificēt tā, lai par katru situāciju būtu skaidri izveidojams mazs eksāmena komiksiņš ar četrām bildītēm. Satiksmes noteikumi ir dzīves realitātes vienkāršojums, diemžēl cilvēki to aizmirst un tas ir īpaši bēdīgi, ja šo aizmāršību kāds izmanto, lai uzliktu sodus un dēvētu viens otru divpakāpju epitetos ar skaidru slāvu valodu etimoloģiju.

Pirmā lieta, par ko ir jārunā, ir velosipēdu lablietošanas noteikumi satiksmē. Lai nu kas, bet divriteņotāji un viņu uzvedība ir tik milzīga daļa no ikdienas interneta ķīviņiem, ka tīri vai smieklīgi paliek. Bet par ko lielākoties ir strīds? Par to, kur viņiem braukt un kā būt ar veloceliņiem. Visiem iesaistītajiem patīk piesaukt dažādus noteikumus un justies stipri daudz morāli pārākiem par oponentiem, kuri protams ir apaļi idiņi.

Ceham ir savs, vienīgais pareizais, viedoklis šajā dilemmā. Lūdzu, izlasīt uzmanīgi un ņemt pie sirds.

Tātad – ja uz ielas ir veloceliņš, tad ar riteni ir jābrauc pa to. Ja ir celiņi abos virzienos, tad jābrauc pa to, kur bultiņa sakrīt ar braukšanas virzienu. Bet, ja veloceliņu nav, tad lieta paliek mazliet sarežģītāka. Lūk, visaptverošs noteikumu saraksts:

• ja iela ir bruģēta, bet trotuārs ir normāls – jābrauc pa trotuāru
• ja iela ir normāla, bet trotuārs šaurs un neērts – jābrauc pa ielu
• ja ielas mala ir pieparkota pilna ar mašīnām, tad labāk pa trotuāru nevis starp stāvošajām un braucošajām mašīnām
• ja uz trotuāra ir gājēji, tad, braucot viņiem no mugurpuses, vajag censties viņus nenobiedēt
• ja trotuārs ir plats, tad gājējus var apbraukt, nekaitinot ar zvaniņu, ja šaurs, tad zvanīt, bet vienlaikus arī piebremzēt, pārvarot satiksmes dieva kompleksu
• ja gribas ritenim pieāķēt tačku, tad to var darīt, bet tas neatceļ nevienu no citiem noteikumiem un nepadara braucēju par labāku cilvēku.

Bez tā kur braukt, ir svarīgi arī – kā braukt. Viena no lielākajām ņemtnēm parasti ir par braukšanu ar luksoforu regulētos krustojumos. Vai vellapēda īpašnieks var to šķērsot pa gājēju modei vai arī automobīļu stilā? Mūsu atbilde ir sērija ar noteikumiem:

• ja brauc pa ielas malu un esi ekipēts ar ķiveri un citiem nopietniem atribūtiem, tad turpini tā arī braukt kā tāds mazs mocis un gaidi automašīnu zaļo gaismu
• ja brauc pa trotuāru, cilvēku ir daudz un krustojums sarežģīts, tad nokāp no feļļa un pārstum to pāri krustojumam kopā ar gājējiem, ja vienkāršs un gājēju nav, tad brauc vien pāri minoties
• braucot pāri gājēju pārejai krustojumā, atceries ka automašīnas, iespējams, gaida uz gājējiem lai pagrieztos. Kamēr esi vienā plūsmā ar gājējiem, lai gaida. Bet, ja tu esi viens atsevišķi un gājēju nav – tad varbūt tomēr ļauj mašīnām nogriezties, ir tomēr tevī mazliet no tā mazā moča, nevajag to aizmirst
• ja krustojumā neviena nav, tad brauc pāri tam kā vien vēlies, pie jebkuras gaismas. Tu esi zibenīgs, neviens negaidīti no horizonta neiznirs un nenotrieks
• ļoti lēna un uzmanīga mīšanās ir pielīdzināma stumšanai.

Līdzīgi noteikumi, protams, ir arī autovadīšanas jomā. Visā visumā situācija ir mazliet skaidrāka, jo ar autiņiem cilvēki brauc pa autoceļiem, nav jāmulst visu laiku, kā braucot ar riteni. Bet toties noteikumu ir daudz vairāk un kāds laiku pa laikam pat mēģina to izmantošanu regulēt un izrakstīt kādu nebūt štrāpi par pārkāpumiem. Plusi un mīnusi.

Ātruma ierobežojumi ir galvenā noteikumu daļa par ko mēs domājam teju vai katru reizi kā izbraucam no mājas. Kur ir 50, kur 70 un kur 90. Un kur varbūt Satiksmes ministrijas astoņkājīgie dievi ir apžēlojušies un beidzot mums devuši 110 vai 120 kilomtetru brīnumiņu.

Galvenā kognitīvā disonance šajos ierobežojumos ir tas, ka tie tiek definēti kā ļoti svarīgi tikai ierobežotā daļā gadījumu. Teiksim, ja uz laba asvaltēta ceļa drīkst braukt uz 90, un tu brauc uz 110, tad tas ir liels pārkāpums, tev var izrakstīt sodu, publiski kaunināt un vispār likt justies kā sabiedrību graujošam mēslam.

Bet, ja turpat netālu, uz grantēta un izdangāta lauku ceļa, bez nevienas ātruma zīmes, kur teorētiski ir atļauts braukt uz 80, lai arī ir risks nosisties uzņemot tādu ātrumu, tātad, ja tur tu brauc iespējams pat ar lielāku risku, tad tas visiem ir vienalga, jo hei – lauku ceļš, sities nost, ja vien vēlies. Tur mēs ļaujam tev pašam nodefinēt kāds ātrums ir veselīgs, atkarībā no ceļa kvalitātes un citiem apstākļiem.

Tāpat arī, ja gāž lietus, ducina pērkons un lādējās zibens. Redzamība nulle – un ir pilnīgi legāli tev vālēt uz tiem pašiem 90, kā tu brauci, kad spīdēja saulīte un redzamība bij līdz novada robežām. Jā, ja iekulsies avārijā tad policista kungs teiks, ka, lūk, neizvēlējies piemērotu ātrumu atbilstoši apstākļiem. Bet radaram tas būs vienalga. Braukt ar neatbilstošu ātrumu ir ok, ja ir slikti apstākļi uz ceļa, bet nav ok ja ir labi, jo ir taču uzlikta zīme!

Skaidrs ka šī zūdīšanās neatceļ fizikas likumus, kas saistīti ar inerci un bremzēšanas ceļa garumu, arī labos laika apstākļos, bet tos ierobežojums tiešām varētu novērtēt vairāk, ja kāds likumsargs kaut reizi censtos ko darīt ar šo jautājumu arī daudz bīstamākajās reizēs.

Tad nu, pāris jauni noteikumi brašajiem policistu kungiem:

• ja ir necaurredzama lietusgāze vai sniegputenis tāds, ka pazūd vecmāmiņas, tad nekautrējieties apstādināt tos, kas brauc “ar atļauto ātrumu” un painteresēties par galvas satura kvalitāti. Pat, ja likums jums neļauj uzlikt sodu, apstādināt jūs varat ko vien vēlaties un parunāties arīdzen
• ja jums ir uzticēts radarrīks un atvēlēts laiks pamedīt kādus pārkāpējus, tad, lūdzu, dariet to nevis tur kur vislabākais ceļš un vislabākā pārredzamība un attiecīgi vismazākais risks braucot ātri, bet gan vietās, kur riski ir tiešām lieli, bet alteratīvi apdāvinātie vienalga mēdz pārsniegt ātrumu. Sēdiet tieši tur, kur ir kartē melnie punkti, nevis tur kur visleknākā raža
• un ja tiešām esat beidzot uz ceļa ar nodomu stiprināt ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu, tad, lūdzu, stipriniet vairāk kā vienu noteikumu. Uz ceļiem ir tik daudz ko pārkāpt, tie nav tikai un vienīgi ātruma ierobežojumi, kam būtu jāpievērš uzmanību.

Mums ir daudz noteikumu un daudz zīmju, kas tos piemēro uz mūsu skaistajiem ceļiem un “80to gadu lepnums” stila šosejām. Diemžēl nākas atzīt, ka daļa no šiem satiksmes brīnumiem ir bieži sastopami pie mums, bet daudz retāk redzami jebkur citur.  Pāris galvenie momenti, kas uzdzen Ceha asinspiedienu pie katras saskares ar tiem:

• rotācijas apļi apļveida krustojumu vietā. Latvijas vecie padomju apļi ir kā tādas apaļas ielas, tu uz tām uzbrauc, un tad brauc pa apaļu ielu, attiecīgi ievērojot visus noteikumus pa joslu maiņu uz ielas. Citur kaimiņvalstīs no tādiem apļiem sen ir atbrīvojušies tos pārbūvējot par turbo apļiem, kamēr Rietumeiropā tādi nekad nav bijuši, visur izmantojot apļveida krustojumus – kur drīkst nogriezties no iekšējās joslas. Latvijā tikmēr visi turpina mocīties ar tām joslām, dzīvojot padomju pagātnē
• zaļā kreisā pagrieziena papildsekcija, kas it kā ļauj braukt, bet pretī braucošajiem arī ir zaļais. Tāds nonsenss liekas ir īstena Latvijas (vai arī tikai Rīgas?) padomju laika inovācija. Citās valstīs, ja ir zaļais tad var braukt, ja nav zaļais tad nevar. Un, ja var braukt, tad neviens tev virsū nebrauks. Tā vietā, lai ieviestu to sarkano krustiņu, kas norāda, ka pretī neviens vairs nebrauc, varbūt vajadzētu tomēr tikt vaļā no pseido-zaļās papildsekcijas. Ja nu ļoti gribas šādu hibrīdiņu, tad jātaisa tā gaisma dzeltena.
• zīmes ar darbības zonu, kas norādīta metros. Arī diezgan unikāla lieta uz Latvijas ceļiem, jo nekur citur stiksmes organizētāji nesagaida no braucējiem iebūvētu metramēru. Zem zīmēm neredzēsiet “200 m” papildzīmi, kur vadītājam tad pašam kaut kā jāmēģina izmērīt cik tālu šis vai tas ir jāvierēo. Ja zīmei ir darbības zona, tad tā ir jāizslēdz ar citu zīmi beigas, un viss. Vienkāršība ir atslēgas vārds.
• un līdzīgi ar “ātrumu pēc noklusējuma”. Tu brauc, ir ātruma zīme, tad ir krustojums, un ātruma zīme pārstāj darboties. Bet ja tu krustojumu nepamani, tad tu jau sāc pārkāpt. Un, ja tas ir pie pilsētas robežas, tad vispār var viegli apjukt uz cik tad drīkst un vajag braukt. Zīmes jāliek tādas, lai nebūtu jāpaļaujas uz šo noteikumu, kur cilvēkam ir jāizzīlē vai tik gadījumā tā darbība nav beigusies. Pie tam, ir arī tās ātruma “zonas” zīmes, ko varētu izmantot (lai arī tādu daudz kur citur pasaulē arī nav, jo reti kurš, izņemot latviešus, negrib lieki neko sarežģīt).

Bet nu atstāsim tās traki ātrās šosejas malā un pārcelsimies uz pilsētām. Autovadītājiem ir tik daudz iespēju kaut ko mazliet nesaprast, pārkāpt un samulsināties braucot pa pilsētu. Noteikumi, kurus mēs gribētu piedāvāt ir gluži līdzīgi tiem noteikumiem kas bija velosipēdiem. Un galvenais elements šeit būs ātrums, kas netiek īpaši ņemts vērā, domājot par to, kas ir atļauts un kas nav.

• Ja jūs braucat lēnām pa pagalmu, parkingu vai citu salīdzinoši noslēgtu teritoriju, tad jebkādām zīmēm ir tīri rekomendējošs raksturs. Nekas slikts nenotiks ripinoties pretējā virzienā uz padsmit kilometriem stundā, ja, protams, kaut kur netālu nav redzami kādi citi strauji ārprāši
• tas pats arī pa mazām vienvirzina ieliņām. Ja vajag mazliet pabraukt pretējā virzienā, tad lēnām un uzmanīgi to darot, to var darīt. Ja iela ir liela un dzīvelīga tad, protams, nē
• pa nakti var pārkāpt gandrīz jebkādus noteikumus. Piemēram, apgriezties pāri divām līnijām? Kāpēc nē, ja blakus mirgo dzeltenais luksoforos un uz ceļa nav nevienas dvēseles. Galvenais lieki netrokšņot un netrakot!
• pagriezties pa labi pie sarkanā? Ja leiši un amerikāņi to var, tad tas nav nekas bīstams, protams, ja ir laba redzamība un iela nav nekāda milzīgā. Bet lēnām!

Un pāris vispārīgi noteikumi, kas atbilst jekbādiem transportlīdzekļiem:

• dažādu manevru izpilde ir tiešā sakarā ar tava braucamrīka izmēru un smagumu. Jo lielāks un smagāks tu esi, jo precīzāk jāievēro visi iespējamie noteikumi. Ne tu spēsi aši apstāties, ne arī varēsi izspraukties kaut kur bīstamā situācijā, ne arī citi paspēs noreaģēt pirms tiks saplacināti. Smagais, autobuss, busiņš, lieldžips, parketnieks, universālis, mazauto, mocis, mopēds, ritenis, skrejritenis, gājējs – tieša korelācija, ko tu vari atļauties uz ceļa un ko citi no tevis drīkst sagaidīt
• un ātrums tieši ietekmē to ko sagaida citi – ja tu lēni stumdies ar autobusu, tad vari darīt to, ko lielākā ātrumā varētu darīt vieglā mašīna. Ja super lēni ripinies ar mazu moci, tad uz brīdi drīksti uzvesties kā velosipēds. Ja brauc uz pieci km/h ar skrejriteni, tad esi visnotaļ kā gājējs
• ja izveido acu kontaktu ar citiem (ne vairāk kā vienu vai diviem) satiksmes dalībniekiem un jūs vienojaties par kaut ko, tad varat darīt vienalga ko (ja neviena cita blakus nav, protams) un tas ir pilnīgi ok.