Ceha politiskais treniņš: Krievija

Tikko aizritējis aprīlis – viens no politiski asākajiem mēnešiem Latvijā. Tieši viducītī starp 16to martu un 9to maiju, starp ziemu un vasaru, starp Gondoru un Mordoru.

Sākumā ir iekšēja mocīšanās ar savu attieksmi pret sešpadsmito martu, citam tā ir jau sen izsāpēta un tikai ar mazām papildemocijām, citiem stipri saasinājumi un citiem vispār hroniska slimība galvā.

Perioda beigās nāk devītais maijs. Tikpat asas sajūtas, daudz polārākas gan latviešu, gan krievu prātos. Maz kompromisu, daudz lamāšanās. Vienīgā starpnacionālā saprašanās – lamuvārdu nesējvalodas izvēlē.

Un pa vidu daudz diskusiju. Tiem, kam domas vairāk laužas uz āru – internetā. Tiem, kam mazāk – darbā un skolā. Visiem – ar draugiem, ar ģimenes locekļiem. Diskusijas ir grūtas un sarežģītas. Ja tev patīk tā dziļi izanalizēt tēmas, tad nepatīkami, ja sarunu biedrs met pretī vienkāršotas klišejas. Ja gribas, lai viss būtu sakārtots pa plauktiņiem, melnbalts un skaidrs – besī, ka oponents mēģina visu sarežģīt.

Un visās diskusijās liela vajadzība pēc koherenta viedokļa. It īpaši par tēmām, kas nav gluži acu priekšā. Teiksim, par Krieviju. Par to arī šodienas treniņš – ko atbildēt uz saruna biedra acīs mestiem jautājumiem/viedokļiem Krievijas sakarā.

Krievija nekad nevienam nav uzbrukusi, tā ir tikai aizstāvējusies!
Tipisks apgalvojums no (pārsvarā krieviski runājoša) sarunu biedra. Šis ir padomju laika propagandas vienojošais elements, kas turpina aktīvi tikt ekspluatēts arī mūsdienu Krievijā. Kā jau daudziem padomju propagandas motīviem, šim sakara ar realitāti nav absolūti nekāda – kā, pēc sarunu biedra domām, diez, mazā Maskavas kņaziste izpletusies teritoriāli līdz vienai piektajai zemeslodes PSRS laikā?

Bet nu ko tur par senu vēsturi. Neskaitot neatkarības karus un pilsoņu karu (Lietuva, Latvija, Igaunija, Somija, Polija, Ukraina, Gruzija, Azerbaidžāna, Armēnija, Moldova, utt), kā arī pirmo un otro pasaules karu, atbalstu komunisma diktatūrām un asiņainajiem kariem Vjetnamā, Korejā, Kubā, Angolā, Kambodžā un citur, divdesmitā gadsimita laikā Krievija ir uzbrukusi veselai rindai valstu, hronoloģiskā secībā:

  • Polijai – 1939
  • Somijai – 1939
  • Igaunijai – 1940
  • Latvijai – 1940
  • Lietuvai – 1940
  • Rumānijai – 1940
  • Ungārijai – 1956
  • Čehoslovākijai – 1968
  • Afganistānai – 1979

Nu un 21ajā gadsimtā jau ir paspējuši uzbrukt Gruzijai (2008) un Ukrainai (2014).

Par katru no šiem milzums karu Krievijas propagandai ir atbilde, kāpēc tieši tas bija pareizi un labi. Ir dažādi attaisnojumi – vieni, lūk, īstenībā paši gribēja būt iekļauti mātes Krievijas sastāvā, otri, nepārkāpjot savas zemes robežas, kaut kādā veidā paši uzbruka Krievijai, trešie pāri robežai esot apšaudījuši krievu ciematu. Tāpat vien. Ceturtie nebija nemaz īsta valsts. Piektie palūdza palīdzību. Sestie vēl kaut ko. Septītie – velns viņu zina, bet kaut ko jau ne tā droši vien bija izdarījuši.

Visus šos karus, okupācijas un aneksijas apvieno viens – tie nav notikuši Krievijas teritorijā. Var strīdēties, līdz paliek sarkans no ģīmja, bet nu nevar pierādīt, ka desmit notikumi, kas paplašina Krievijas teritoriju un kontroli, lūk, visi ir notikuši aizstāvoties. Tās ir muļķības.

Jā, bet Krievija ir nesusi civilizāciju analfabētiskajām austrumu tautām. Pacēlusi to kultūras līmeni.

Kā parasti, Krievijas propaganda spēj salikt kopā šķietami nesavietojamo, un nekas – dzīvo nost. Vienlaicīgi ‘nesuši kultūru’ uz austrumiem. No otras puses – sajūsma par visu ‘Āzijas attīstības virzienu’ un cīņa pret ‘Eiropas vērtībām’. Krievija vienlaikus grib uzņemt Āzijas kultūru, no otras puses – tā noliedz šādas kultūras vēsturisko eksistenci. Jo, lūk, Krievija jau ir nesusi savu apgaroto civilizāciju pilnīgi neapgarotiem, zvērādās tērptiem, atpalikušajiem. Acīmredzot, ir divas dažādas Āzijas, tās ar seno kultūru un tās ar zvērādām.

Dažādas pretrunas Krievijas aizstāvjus nesatrauc principā. Tā kā dziļā filozofijā nav ko ieiet – par to, kāda civilizācija ir stiprāka, var vislabāk novērot vienā valstī, kuru pirms sešdesmit gadiem sadalīja uz pusēm – vienā injicējot pamatīgu devu Krievijas kultūras. Un otrā Amerikāņu. Mūsdienās Ziemeļkoreja ir atpalikušākā valsts pasaulē, kamēr Dienvidkoreja – viena no attīstītākajām.

Bet, toties pašā Krievijā kāda kultūra mūsdienās! Kādi komponisti, dramaturgi, dzejnieki un rakstnieki!

Jā, ir daudz dažādu mākslinieku. Bet tikpat daudz to ir arī citās valstīs ar salīdzināmu iedzīvotāju skaitu. Varbūt pat vairāk, bet tas nav īpaši svarīgi. Pasaulslaveni mākslinieki ir visur. Tas nepadara Krieviju par īpašu.

Krievijas civilizācija ir īpaša! Tai ir savs ceļš ejams, tai nav pa ceļam ar Eiropas vērtībām!

Kāds tieši ir tas ceļš? Ar ko tas atšķiras no Eiropas un ar ko no Āzijas? Ir kaut kas konkrēts vai arī tikai reliģiozitāte, kā arī vēlme pielūgt savu vadoni un mazliet valdīt pār visiem kaimiņiem? Un, protams, lepošanās ar pagātnes sasniegumiem.

Bet Krievija tik daudz ir nesusi Latvijai un citām valstīm. Kāpēc tas tiek ignorēts? Par to ir jāpateicas!

Daudz apspriestās neskaitāmās rūpnīcas, elektrostacijas, dzelzceļi un ostas. Viss, kā parasti, tiek samests vienā milzīgā putrā. Nez kāpēc uzskata, ka VEF ir padomju rūpnīca, kaut gan tā tika dibināta 1919. gadā un tai ne ar Krieviju, ne ar PSRS nav nekāda sakara. Tas pats ar Radiotehniku. Dibināta pirmās brīvvalsts laikā, PSRS laikā nacionalizēta. Arī pirmo HES uzbūvēja jau laikā starp 1936. un 1940. gadu, par tautas saziedotiem līdzekļiem. Un es nešaubos, ka būtu uzbūvējuši arī pārējās, ja ne otrais pasaules karš un okupācija. Un tas pats ar milzums citu objektu un rūpnīcu. Latvija līdz četrdesmitajam gadam nebija pati attīstītākā Eiropas valsts, bet te bija pietiekoši daudz visdažādāko uzņēmumu, ražotņu un fabriku. Bija labi ceļi, bija dzelzceļš, pa kuru varēja aizbraukt uz Parīzi. Bija reģiona lielākās ostas.

Visā visumā vēsturnieki aktīvi strīdas par to, kas būtu, ja būtu un cik daudz PSRS ir devis vai ņēmis no Latvijas savas valdīšanas laikā – bet viens ir skaidrs – ja Latvija būtu saglabājusi neatkarību, sliktāk mēs tagad nedzīvotu. Var paskatīties tepat uz Somiju, kurai izdevās izvairīties no ‘brīvprātīgas iekļaušanās’ brālīgās tautu saimes sastāvā. Trīsdesmitajos gados mūsu zemes bija līdzīgā attīstības līmenī un, pēc visa spriežot, tāda paritāte arī būtu saglabājusies.

31 Replies to “Ceha politiskais treniņš: Krievija”

  1. Krievija ir īpaša tāpēc, ka tā vēsturiski bija pirmā un visattīstītākā civilizācija, vēl pirms Atlantīdas – senais kontinents Hiperboreja tagadējā Ziemeļu Ledus okeāna teritorijā bija cilvēces šūpulis. Tolaik latvieši bija kalpi krieviem, bet par slinkošanu tikai padzīti.

    Par tēmu – autoram paldies!
    Problēma ir tā, ka “cilvēks domā racionāli, bet rīkojas emocionāli” (C). Proti – ja cilvēks domā, ja analizē, ja iesaistās korektās diskusijās, tad jau var daudz ko saprast. Bet kad rīkojas, sevišķi jau pūlis, lielas sociālās grupas, tad rīkojas emociju vadīts.

    Bet emocijas ir pakārtotas (1) instinktiem, (2) savām pamatvajadzībām un (3) klišejām.
    Tas nozīmē, ka klišejām ir ārkārtīgi liela nozīme sabiedrības attiecībās. Līdz ar to nav lielas jēgas censties kādu pārliecināt ar racionāliem argumentiem. Vai nu piedāvā pretī iekārojamu citu primitīvu klišeju, vai arī tevī neviens neklausīsies.

    Ko nozīmē “iekārojama klišeja”? Tāda, kurā otrs cilvēks var kaut ko pagrābt, un kurā noteikti arī ir ienaidnieka tēls.
    Mūsdienās Eiropā saistībā ar Krievijas lomu, var teikt, ir klišeju konkurence – vienā svaru kausā ir tās, kas saistītas ar II Pasaules karu, otrā svaru kausā tās, kas saistības ar islāma pasaules pieaugošo apdraudējumu.

    Morāle? Cilvēks ir diezgan neprognozējams pērtiķa un programmējama robota salikums. Un tā tas arī paliks.

  2. Ir, ir…. mani arī kaitina tā krieveļu dižošanās ar pagātni… Nu jaaa, no vienas puses var saprast, nav jau nekas cits sasniegts, ar ko lepoties šodien….

  3. Rekomendēju katram vatņikam un katram sovjetu urlam izboksterēt: Aleksandrs Ņikonovs. “Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss.” Brīdinu, būs ļoooti sāāāpīgi. Pie kritiska milidimiteru daudzuma domāšanas vācelītes šlagbaums ar joni aizkritīs ciet.

  4. Komentārs par sekojošo:
    Krievija nekad nevienam nav uzbrukusi, tā ir tikai aizstāvējusies!

    Sporta terminoloģijā: labākā aizsardzība – uzbrukums!
    2008. un 2014. gada piedzīvojumi Krievijas kaimiņu zemēs sākās ar acīmredzamām instinktīvām bailēm no cilvēktiesību pārkapumiem pret tautiešiem šajās zemēs. Negribētu runāt klišejās, bet, jāatzīst, ka cilvēktiesības ir svarīgas, jāsargā. Tomēr, nezinu kapēc, bet prātā man šie piedzīvojumi asociējas ar vēl neapstiprinātu faktu, ka ziloņiem ir instinktīvas bailes no pelēm un līdz ar to, ieraugot tās, ziloņi cenšas tās sabradāt. Starp citu, šo divu dzīvnieku masa ļoti labi varētu strādāt kā analoģija attiecīgo valstu militāro budžetu apmēram. Kas mani personīgi mulsina, ir – 2008. un 2014. gada notikumu atbilstība vienai no zagšanas definīcijām: savu resursu pielietošana, lai, pasvītrojot tieši nākamo vārdu, atņemtu resursus citam (klišejisks pretstats: savu resursu pielietošana, lai radītu papildus resursus). Nelielaiss matemātiskais piesitiens – negatīvas summas spēle, tā teikt: (-R(G) – R(U) + R(K)) – P(K) -P(G) – P(U), kur R – resursa vērtība $; P – resursu pārbīdes procesa vērtība $; G, U, K spēles spēlētāji. Pēc idejas burtiņi iepriekšējā teikumā nozīmē to, ka K pievienoja sev daļu no G un U resursiem – R (tieši tik cik G un U zaudēja tik K ieguva, pa nullēm), bet pats resursu pārbīdes process – P – maksāja visiem trīs spēlētājiem. Tātad spēles summa negatīva. Mulsinoši! Hmm, labi, ka NATO budžets ir tik liels.

  5. Domāju, ka daudzi te nāk lasīt par Nahdari, fēcēm u.t.t.
    Nākamais solis ir kaut ko pārpublicēt no delfiem :lidmasina_lidoja_gar_Latviju:

  6. Bet ja tā paskatās – uzbrūk jau tikai valstīm kurās cilvēki nav vienoti un valdībā dauņi.
    Oij… mēs atbilstam šajiem kritērijiem.

  7. Domāju, ka tie cilvēciņi, kuri te nāk lasīt par fēcēm, nav svarīgi. Citiem vārdiem – jūs, īpatņi, varat arī iet kaut kur citur lasīt par jūs tik ļoti interesējošām fēcēm. Ja novērtē, kāda pašlaik reāli ir ceha atpazīstamība Latvijas sabiedrībā, tad turpināt rakstīt par fēcēm nudien nebūtu prātīgi. Sevišķi ņemot vērā ceha triecienbrigādes tiešām iespaidīgo kreativitātes un inteliģences potenciālu.
    Nēnujā, pa starpu var arī kaut ko par fēcēm uzrakstīt, lai tautu neatslābst. Bet es tomēr gribētu izteikt savu sāpi – manuprāt interesanti ir tad, ja ir pārsteiguma moments, ja klusumā iedzer savus 350 gramus degvīna un ļaujies apziņas plūsmai (t.sk. etanola pastarpināti ietekmētai gabaerģiskās sistēmas aktivitātei starpsmadzenēs jeb diencephalon – kā trigerim smadzeņu saikļa ļoti nozīmīgās funkcijas specifiskai izpausmei). Visu laiku rakstīt par fēcēm vai Nahdari, manuprāt, nav visiem apmeklētājiem interesanti.
    Lai gan par Nahdari vēl var strīdēties.
    Ps. Kopš Zigmunda Freida novērojumiem izglītoti cilvēki vīpsnājoši skatās uz tiem, kuru uzmanība ir iestrēgusi anālajā attīstības fāzē…
    Fēces, redz, viņus interesē. Ejiet jūs, bļeģ nahuj, uz mežu dirst savu sāpi bez mums, ne!

  8. Cien. anonīms analītiķis.
    Neviens uzņēmums savā bilancē nemin un neanalizē citu uzņēmumu, ar kuriem nonāk biznesa attiecībās, bilances datus. Ir pilnīgi bezjēdzīgi aplūkot vairāku nesaistītu uzņēmumu bilances kā viena uzņēmuma bilanci. Otrkārt, biznesa pamatā ir izdevīgums un peļņas gūšana (konkrētajā gadījumā, neradot, bet atņemot vērtības), nevis rūpes par citu uzņēmumu peļņu vai zaudējumiem. Treškārt, kaut kādu iemeslu dēļ ciešot zaudējumus, vērtību radīšanas process ilgtermiņā automātiski neapstājas vai nesamazinās. Ceturtkārt, vērtību radīšana nenorit slēgtā sistēmā ar strikti limitētiem resursiem. Līdz ar to secinājums par negatīvu spēles summu būtu patiess tikai tad, ja varētu apturēt laiku brīdī, kad tika pabeigta resursu pārbīde. Tīri empīriski – vai Vācijas ekonomika pēc mega zaudējumiem kara gaitā un mega reparācijām (kuras Vācija pabeidza maksāt tikai 2010. gadā) nosprāga? Vai tās IKP pēc pāris postošiem pasauļu kariem šodien ir samazinājies?

  9. “Pats esmu vainīgs, ka man uzbrūk, jo esmu daunis un sašķelts”. To sauc par viktīmo domāšanu. Esot koriģējama lieta.
    Ar hronisko milidimiteru spiedienu uz domāšanas vācelīti, kas vidusmēra hokeja fanu automātiski padara prasmīgāku un kompetentāku par jebkuru spēlētāju, treneri vai tiesnesi, bet vidusmēra vēlēt negājēju padara gudrāku par jebkuru valdību, gan nebūs tik viegli.

    Eu, Cehs.lv, uzrakstiet, lūdzu, kaut ko par fēcēm. Nu tiešām.

  10. Cien. U
    Prieks par atbildi!
    Taču, fakts, ka esmu stūrgalvīgs, nepiekāpīgs, kā arī ļoti pļāpīgs, liek man norādīt uz pāris kļūdām tavā atbildē. Plus, nekaunoties par sekojošo teikuma daļu, man šobrīd nav dzīves. And there goes my palags!
    Tātad, sākumā vispārējs komentārs:
    pēc idejas visas valstī eksistējošās institūcijas pa lielam iedala divās atšķirīgas kategorijās – publiskajā (valsts) sektorā un privātajā sektorā. Šis iedalījums, manuprāt, ir bāzēts uz sekojošiem pamatiem. Tie būtu : ekonomiskā aktivitāte abos sektoros ir atšķirīga, jo ir atšķirīga sekotoros risināto uzdevumu daba. Domas skaidrojums sekos. Tātad, privātais sektors ar dažiem bezpeļņas organizāciju izņēmumiem risina problēmas, kas traucē maksimizēt starpību starp ienākumiem un izdevumeim jeb, citiem vārdiem sakot, katrs privātā sektora dalībnieks (t.i. uzņēmums) maximizē peļnu. Ejot tālāk, ir jāpiemin interesants novērojums par, manuprāt, vienādo atbildi uz sekojošiem diviem jautājumiem: (1) Kāds ir publiskā (valsts) sektora risināto uzdevumu rezultāts? un (2) Kā sauc veitu, kurā privātais sektors var nodarboties ar, savukārt, savu uzdevumu risināšanu? Tātad, atbilde uz abiem jautājumiem ir viena: ekonomiskā vide vai, lietojot foršāku vārdu, arēna. Vārdā arēna ietilpst tādi trīsstāvigie koncepti, kā fiziskā infrastruktūra (ceļi, transports, elektība, veselības aprūpe, utt) un arī abstraktā jeb intelektuālā infrastruktūra jeb likumi, kas regulē sabiedrību.
    Tātad, tas, ko līdz šim es gribu pateikt, ir, ka, necenšoties aizvainot nevienu Andri, Aināru vai Aivaru un cilvēkus, kas ar AAA dala daļu no saviem uzskatiem, es patiešām domāju, ka valsts NAV uzņēmums. Plus, piemēram, ja valsts un uzņēmums sava darba organizācijai pielieto daudz maz vienādus grāmatvedības elementus, kā bilance vai budžets, pēc idejas uzreiz nenozīme, ka to primārie mērķi ir identiski, vai ne?
    Ejot tālāk, mēģīnājumā saistīt šo bla bla ar manis un taviem iepriekš izteiktajiem komentāriem, vēlos paskatīties uz šo lietu no veco labo “summas spēļu” skatu punkta. Pēc idejas, šeit būtu vesala rinda ar abstraktiem piemēriem, ko rakstīt, bet uzrakstīšu vienu. Tas ir, valstij kā arēnas arhitektam ir jāizvēlās arēnas dizains, kas, kā, piemēram, identificē un ar laiku novērš negatīvas summas situācijas. Respektīvi, būtu samērā svarīgi novērst situācijas, kā, piemēram: starp diviem spēlētājiem no privātā sektora (uzņēmumiem) sākas duelēšanās uz dzīvību un nāvi; katrs no spēlētājiem izmanto jebkādus līdzeklus, lai iznīcinātu otru; eventuāli viens zuadē, otrs ir it kā uzvarētājs. Bet, hei, ir jāuzsver, ka uzvara negatīvas summas spēlē parasti nozīmē to, ka uzvarētājs ir zaudējis mazāk nekā zaudētājs. Abi spēlētāji ir zaudējuši, taču viens ir palicis dzīvs! Iespējamību šādu scenāriju sākumam un attīstibai arēnā vajadzētu turēt pēc iespējas tuvāk nullei.
    Ejot vēl tālāk, pāris īsi teikumi. Iekšējās lietas koriģē daudz maz pati valsts caur valsts likumdošanu, kura bieži vien, lai cik smuki vai nesmuki to iekodē uz likumu koda papīra, ļoti daudzus neinteresē. Šeit girbēju pieminēt, ka lokālas valsts darbības nav gluži tādas pašas, kā globālas. Vispārīgi rakstot, globāli valstis cenšās regulēt savstarpējās attiecības ar citām valstīm, pretstatā lokālajām lietām, kur konkrētā valsts cenšas regulēt valstī dzīvojošo sabiedrību. Augstākā institūcija, kas regulē attiecības starp valstīm (rada smilšu kasti, tā teikt), ja nemaldos ir ANO. Un, jā! ANO viens no neskaitāmajiem, svarīgajiem uzdevumiem ir novērst tādu negatīvas summas scenāriju sākšanos, kuru nozīmību atzīmējam šodien (nevis rīt), 70 gadus pēc šī scenārija beigām.

    Punktuālā analīze:
    Punkts 1: Bilance
    Manam prātam diezgan nesaprotams teksts.
    a. Nezinu, bet es vārdu bilance saistu ar grāmatvedības elementu/rīku, kas, škiet, ik ceturksini parāda uzņēmuma aktīvu momentuzņēmumu. Respektīvi, nepariezi lietota terminoloģija. Iepriekšējā komentārā nelietoju grāmatvedības modeli lai skaidrotu savas domas.
    b. Visi daudz maz jēdzīgi uzņēmumi pēta un analizē gan savu esošo un potenciālo partneru datus, gan konkurentu datus (ieskaitot, bet ne limitējoties pie vecajiem labajiem grāmatvedības datiem).
    c. Un, runājot par resursu pārbīdi, īstenībā bilancē tas attainojas. (Ja A nopērk meitas kompāniju – C – no kompānijas B, tad meitas kompānija – C – kā aktīvs no kompānijas B bilances pārbīdās uz kompānijas A bilanci.)
    d. “viena uzņēmuma bilance”, wtf? Neesmu dzirdējis!

    Punkts 2: Uzņēmums
    Valstis nav uzņēmumi, skatīt augstāk!

    Punkts 3: Patīk, nav kritikas no manas puses!

    Punkts 4:
    Interesants viedoklis! Vai Vācijas IKP pēc abiem WW ir samazinājies? Nezinu: nedzīvojam tādā pasaulē kurā NEBŪTU bijuši pasaules kari. Dzīvojam uz planētiņas, uz kuras IR bijuši pasaules kari. Bet, hei, kāda vēsturnieka/ekonomista analīzē reiz lasīju par to, ka vidēji normāls kariņš valsts ekonomikai izmaksā no 25-50% no IKP. Un, šo zaudējumu novērtējums sakņojās tajā, ka kara process sevī ietver ne tikai militārās industrijas uzplaukumu (kas būtībā ir vērtības radīšana), bet arī mērķtiecīgu vērtības iznīcināšanu: dedzināt tiltus, spridzināt lidostas, dedzināt rūpnīcas, slepkavot cilvēkus, etc. Respektīvi, vērtība, kura ir valsts IKP cipariņa sastāvdaļa, tiek nevis nejauši (kā piemēram vētras rezultātā), bet mērķtiecīgi, līdz ar to efektīvi un lielos apmēros, iznīcināta. Līdz ar to, līdz galam nezinot, kā būtu, ja būtu, esmu diezgan drošs, ka ja nebūtu bijuši pasaules kari, kuros tika iznīcināta liela daļa infrastruktūras, tad Vācijas IKP šodien būtu lielāks.

  11. 1) Neesmu apgalvojis, ka valsts ir uzņēmums, bet norādīju uz resursu apmaiņas ekonomiskajiem pamatiem. Būsi kaut ko pārpratis. Starp citu, ekonomiskās pamata likumsakarības darbojas arī valsts līmenī, piem., budžeta ieņēmumu un izdevumu balanss vai disbalanss un tā sekas.
    2) Tirgus dalībnieku duelēšanos sauc par konkurenci, kura, pie saprātīgiem spēles noteikumiem, veicina kvalitāti, efektivitāti, izmaksu samazināšanu un ir viens no svarīgākajiem veselīgas ekonomikas balstiem. Konkurences minimizēšana ir taisnākais ceļš uz plānveida ekonomiku, kura agri vai vēlu sadrupinās jebkuru valsti (piem., PSRS).
    3) Bilance tā pati matemātika vien ir. Tā uzrāda ieguvumu un zaudējumu summu. Terminu “bilance” lieto gan ekonomikā, gan fizikā, gan arī socioloģijā. Terminoloģija nav nepareiza tikai tāpēc, ka kāds to neizprot.
    4) Izlasi vēlreiz: “Neviens uzņēmums savā bilancē nemin un neanalizē citu uzņēmumu, ar kuriem nonāk biznesa attiecībās, bilances datus.” SAVĀ BILANCĒ. Te vispār nav runa par potenciāla biznesa partnera due diligence. Šiem procesiem nav nekādas tiešas saistības.
    5) Un atkal: “Ir pilnīgi bezjēdzīgi aplūkot vairāku nesaistītu uzņēmumu bilances kā viena uzņēmuma bilanci.” NESAISTĪTU UZŅĒMUMU. Bet tu aplūko variantu, kas neatbilst šim nosacījumiem, resp., SAISTĪTUS uzņēmumus. Es analizēju koka mēbeles, bet tu pilnīgi lieki dalies atklāsmē, ka ir arī metāla mēbeles.
    6) Jautājums nebija par to, kas būtu, ja kara nebūtu. Jautājums bija sekojošs: vai Vācijas ekonomika kara rezultātā, kurā tā zaudēja milzīgas vērtības, apstājās? Atbilde ir: nē. Atkārtošu, līdz ar to secinājums par negatīvu spēles summu būtu patiess tikai tad, ja varētu apturēt laiku brīdī, kad beidzās karš, kurā Vācijā cieta milzīgus zaudējumus, t.sk. reaprāciju veidā (tekstā: resursu pārbīde).
    Lai kvantitāte pāraug kvalitātē un spēks ir ar Tevi!

  12. Kaut kādis vājprāts komentāros.
    Smerdu pakalpiņi un plānprātīgais bilances profesōrs.
    Un raksts ir labs.
    Tagad jāpaskatas, kā komentēs USA.

  13. Raksts labs.Ne tik daudz par politiku kaa par domaashanu klishejaas.domaashana kaa taada muusdienaas ir kljuvusi par retu paraadiibu un deficiita preci, ceha viedoklis un analiitika vismaz nedaudz kairina peleekaas vielas receptorus un mudina domaat, tostarp vidusmeera veeleetaaju, bet nevar pret vienu klishejisku domaashanu ciiniities ar preteeju klishejisku domaashanu, proti vieniem stereotipiem likt pretrii citus (ja kaads nezina kas ir stereotips tad tas ir tad kad muuzika skan no vairaakaam puseem:), bet ne par to ir staasts.Jebkura veida valsts paarvaldei, saakot no bazniicas kura bija pirmaa taas forma, ir izdeviigi nedomaajoshi, cilveeki, jeb cilveeki kuriem var izstaastiit kas vinjiem “jaadomaa”..(Izja, Tu esi viirietis un Tev ir savas domas un tuuliit Tev mamma taas pateiks;)
    Taa,ka,paldies cehs.lv par darbiibaam kuras veerstas domaashanas virzienaa paplashinaashanai neatkariigi no teemas.

Atbildēt uz ss Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *