KinoCehs

KinoCehs: The Pumaman (1980)

Tā kā cilvēku, kas spētu uzrakstīt sakarīgu kino recenziju Latvijā pietrūkst vēl vairāk, nekā cilvēku, kas spēj uztaisīt filmu, kuru nebūtu kauns skatīties, Cehs.lv kolektīvs nespēja vairs ilgāk stāvēt malā, tāpēc šis būs pirmais no daudziem filmu apskatiem. Nerakstīsim par jaunākajām un trendīgākajām filmām, bet pārsvarā centīsimies aplūkot nepelnīti novārtā atstātās. Kā pirmā – The Pumaman.

Stāsta galvenais varonis – amerikāņu profesors Tonijs Fārmss – aizvada mierīgas dienas strādājot vēstures muzejā Londonā. Jau pašā filmas sākumā Tonijs savam priekšniekam pastāsta, ka viņam iesāpas galva, kad sajūt tuvojamies briesmas (vēlāk to pašu pastāsta tikko satiktai meitenei, lai šī informācija pamatīgāk iegultu skatītāju atmiņā), bet viņš pat nenojauš, ka kļūs par pilsētā klejojošā psihopāta, kurš pa daudzstāveņu logiem met ārā amerikāņus, nākamo upuri. Tā arī notiek – Tonijam uzbrūk kāds milzis ar neandertālieša/čigāna vaibstiem un izmet viņu pa logu. BET…

KAPOW! Tonijs nevis nositas, bet gan lēnām noglaido uz zemes un jau brīdi vēlāk izrādas, ka slepkavojošais neandertālietis patiesībā ir labais acteku priesteris, kurš šādi centās atrast Puma-Vīru. Proti – viņš zināja, ka Puma-Vīrs prot lidot, tāpēc bija nolēmis izmest pa logu visus amerikāņus pilsētā, lai atrastu īsto. Čalim reāli nospīdēja, ka jau ar piekto piegājienu trāpīja uz īsto, citādi stāsts varētu izvērsties daudz asiņaināks.

Paralēli šiem notikumiem, arheoloģe Džeina Dobsone ir atradusi senu acteku artefaktu – zelta masku, ar kuru var ietekmēt cilvēku prātus. Viņas priekšnieks – lateksā tērptais ļaundaris Doktors Kobra – šo masku nolēmis izmantot, lai pakļautu pasauli, tomēr viņš jūt, ka pēc tās ieradīsies Puma-Vīrs, tāpēc vispirms jātiek galā ar Toniju un liek Dobsonei viņu savaldzināt un ievilināt savā bāzē.

Tikmēr milzu priesteris visu laiku skraida pakaļ Tonijam, stāstot, ka viņš ir izredzētais Puma-Vīrs un cenšoties viņu pierunāt uzvilkt tēva jostu. Tonijam uz šo ir diezgan pohuj, jo viņš saņēmis booty-call no Džeinas un labāk izvēlas vakaru pavadīt ar beibi, nekā nepazīstamu čali, kurš viņu tikko izmetis pa logu.

Ierodoties pie Džeinas, Tonijs drīz vien saprot, ka tās ir lamatas. Viņam nākas mesties asinis stindzinošā kautiņā ar vismaz 10 Doktora Kobras vīriem, kā rezultātā viņš nonāk uz mājas jumta un, šķiet, ir jau pavisam aizmirsis, ka krītot no augstuma nevar nosisties, tāpēc domā, ka viss – pizģec būs. Par laimi, neandertālietis sekojis arī uz šejieni un aizmet viņam tēva jostu. To apliekot, Tonijs automātiski pārvēršas par Puma-Vīru, proti – viņam parādās līdz viduklim garš apmetnis, kas ir precīzi tikpat garš, kā filmas budžets, un bēšas uzvalka bikses. Priesteris paziņo: “Tagad tu vari lidot!” Ironiskā kārtā, čigānu milzis nolēmis neatklāt visas Puma-Vīra spējas uzreiz, bet pastāsta viņam par tām palēnām, piemēram, nākamā kautiņa laikā pastāstot: “Tavi pirksti ir tēraudstipri nagi!” un šeit var sākties dramatiska cīņa. Kurš uzvarēs? Puma-Vīram izdosies glābt pasauli, vai tomēr Doktors Kobra būs stiprāks? Nespoilošu – noskatieties paši.

Filma atstāja patīkamu pēcgaršu, jo tajā runāts par mūžīgo cīņu starp labo un ļauno, kuru īpaši paspilgtina varoņa iekšējā cīņa. Nelika vilties arī notikumu attīstība. Patiesībā, bija tik maz lieku kadru, ka nospriedām – režisoram noteikti ir plaša pieredze pornoindustrijā (- “Sveiki, vai jums salūzis televizors?” – “Jā…” – “GULPGULPGULP!”). Tāpat priecēja arī efektīvie specefekti – ņemot vērā, ka filma iznākusi pāris gadus pēc pirmās Zvaigžņu Karu daļas, specefekti nostaļģiski atgādināja par pašmāju šedevru Sprīdītis.

Par skaņu celiņu, savukārt, mūsu domas dalījās – dažiem šķita, ka tas ir nozagts kādam bērnu raidījumam, kamēr personīgi es uzskatu, ka tas ir nozagts liftam.

Kopumā jāteic, ka filma noteikti ir sava žanra tīrradnis un mēs ļoti gaidām, kad to no jauna uzņems Holivuda, jo, nu – tā anyway ir labāka par Black Panther. Dodu filmai 8 Ēķus.

Kriminālās ekselences fonds – kā tur patiesībā ir?

Tā kā nesen iztestēju roku kino apskatīšanā, šoreiz Delfi versijās ar atrocītām piedurknēm metos hujačīt pa klaviatūru, lai recenzētu KEF’u.

Pēc tam, kad Cehs.lv vārdā apskatīju filmu “Nameja gredzens”, saņēmu dažādas atsauksmes – gan tādas, kas uzteica, gan tādas, kas pēla, gan tādas kā parasti. Proti, “CIK jums j€notiba SOROS un usakovs par sito samaksaja jo JUSU viedoklis IRA noiprkts”. Uzskatu, ka trāpīju desmitniekā, tāpēc ķeros pie nākamā filmas apskata. Biju devies aplūkot veikumu ar nosaukumu “Kriminālās ekselences fonds” (KEF).

Es apzinos, ka, ķeroties pie šīs filmas apskatīšanas, esmu uz plānāka ledus nekā tie zemledus makšķernieki, kuri tup uz Juglas ezera maija vidū. Šobrīd KEF ir svētā grāla statusā, un tas, kurš veltīs jebkādu kritiku šī garadarba virzienā, tikpat labi varētu aiziet un Porziņģa otrai kājai arī saraut saites.

Filmas “Facebook” lapā savu vērtējumu ir izteicis 81 cilvēks. 80 no tiem ir devuši piecas zvaigznes, taču tikai viens drosminieks ir saņēmies ielikt četras. Baumo, ka viņš vairs neesot redzēts uz ielām. Tviterī, ierakstot filmas atslēgvārdus, var noslīkt komplimentos, taču ar Habla teleskopu ir jāmeklē komentāri, kas kaut vai starp rindiņām ietvertu kritiku. Arī apskatnieki savos komentāros ir centušies tikai tīri ķeksīša pēc iemest kādu nelielu āķi, ko, pareizi interpretējot, var saprast kā nepilnību novērojumu.

Uz filmu devos ar augstām ekspektācijām. Ļoti augstām. Precizējot – tieši tik augstām ekspektācijām, kādas Īlons Masks otrdienas vakarā centās sasniegt ar “Falcon Heavy” raķeti.

Sākoties seansam, sagaidīju divas lietas – absolūti ģeniālu filmu, kas attaisnos visas manas cerības un liks burtiski ieņurkot sajūsmināto komentētāju vilnī. Kā arī, tā kā filma ir komēdija un es apmeklēju populārāko kinoteātri ciemā, es sagaidīju vismaz divus netālu sēdošus mudakus, kuri riktīgi skaļi zviegs visu seansa laiku un izteiks savus komentārus.

Ja otro izdevās izpildīt ar uzviju (kam, protams, nav sakara ar filmu, jo tos džekus spētu sasmīdināt arī uz sienas uzzīmēta vafele), tad pirmais mani turēja zem intrigas visu seansa laiku. Iespējams, tā pat bija mana problēma, jo pārlieku nodarbināju sevi ar jautājumu: “Vai šis bija tas ģeniālais moments, kas visus pavilka?”

Vēlos uzreiz sākt ar lietām, kas man nepatika. Man nepatika nesaturīgā lamāšanās. Saprotu, saprotu – tas pieder pie tēla un atbilstoša leksika bija piemeklēta atbilstošiem tēliem. Taču mani nepameta sajūta, ka filmas veidotāji tik ļoti izbauda savu neatkarību, ka nevēlas laist zudībā nevienu dialogu, tajā neiestumjot rindu ar “p******, b***”. Es nevaru, protams, viņus vainot, jo, iespējams, rīkotos tāpat, taču kaut kādā momentā mana sāta sajūta pēc lamuvārdiem bija ar uzviju remdēta.

Amatieri-aktieri bija foršs moments tādā ziņā, ka sejas nebija atskatītas. Arī publicists, rakstnieks un Rīgas domes deputāts Māris Mičerevskis (kuru “Rīta Panorāma” izlēma pieteikt vienkārši kā aktieri) bija pelnījis saņemt savas uzslavas. Veidotāji no amatieru aktiermeistarības bija izspieduši ļoti daudz, taču teikt, ka nevarēja redzēt atšķirību starp viņiem un īstiem aktieriem, ir pārspīlējums. Patiesībā atšķirību var redzēt. Un var arī dzirdēt.

ŠEIT BŪS SPOILERIS

Visvairāk man traucēja pārblīvētais sižets, kas bija tik piesātināts ar papildu notikumiem, ka es fiziski noguru un filmas beigās man nebija spēka vairs uztvert lietas. Īsāk sakot: tas bija “pārmudīts”. Spilgtākais piemērs bija kaimiņš ar cirvi, kurš, kā izrādījās filmas beigās, kaut kad sen ir sacirtis savu sievu, bet visādi citādi tam nav sakara ar KEF kopējo stāstu. Kāds sakars?

ŠEIT SPOILERIS BEIDZAS

Atrast, kur piekasīties, protams, var, tāpēc aizvien aktuāls ir jautājums, kāpēc neviens neatļaujas teikt ko sliktu. Man ir divi varianti, kāpēc tā. Pirmais: iespējams, ikvienam interneta lietotājam vismaz viens draugs vai paziņa spēlē filmā.

Otrais: KEF akurāt’ beidzot ir viena filma, kas nav darināta no nodokļu maksātāju naudas, iezīmējot rezultātu, ko var sasniegt ar labu ideju, entuziasmu un kvalitatīvu plānošanu. Šeit ļaužu pulciņš izdomāja: “Eu, moš uztaisām filmu?” Un – voilá – viņi uztaisīja filmu!

Jūtos priecīgs, ka to apmeklēju, un ceru, ka manis samaksātie dālderi sasniegs filmas veidotājus, jo, ja par filmas saturu katrs drīkst paturēt savas tiesības – slavēt vai lamāt –, tad “Kriminālās ekselences fonda” veidošana ir priekšzīmīgs solis, kurā režisori nav lēkuši pāri savai pakaļai, un par to es vēlos viņiem digitāli paspiest roku, kā arī aicināt lasītājus apmeklēt filmu.

Šajā ziņā KEF ir labāka dāvana valstij simtgadē nekā “Nameja gredzens”, jo parāda, ka Latvijā ir ļaudis, kuri spēj darināt labas lietas arī bez nodokļu šķērdēšanas.

Atklāti par ‘Nameja gredzenu’ – kas ir un kas nav OK

Man šķita, ka pēc “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” vairs neko dzīvē negribēšu redzēt, taču saņēmos un apskatījos, kā bārdaina vidusskolniece savāc sveša vectēva gredzenu, lai uzrakstītu par to Delfi.lv versijās.

Atliek vienu reizi aiziet uz “Nameja gredzenu”, lai vēl vairākas dienas no apkārtējiem saņemtu jautājumu – kā bija? Megaportāla “Cehs.lv” radošais kolektīvs izlēma, ka atbrīvos visus potenciālos apmeklētājus no šīs problēmas, un turpmāk, kad ļaudis prasīs komentēt filmu, vienkārši nosūtiet viņiem saiti uz šo rakstu. Galu galā man ir leģitīmas tiesības izteikt viedokli, jo, gluži kā par biļetēm Rīgas sabiedriskajā transportā, es par “Nameja gredzenu” maksāju divreiz – gan ar nodokļiem filmas tapšanas budžetā, gan ar 7,50, apmeklējot seansu.

Tā kā filma ir paredzēta rietumu tirgum, tā ir angļu valodā. Šeit arī loģiskā kārtā rodas pirmais jautājums, uz kuru atbilde ir sekojoša: nē, no angļu valodas izrunas negribas ieliet sev ausīs skābi. Vēl vairāk, to bez blamāžas potenciāla var ieteikt saviem ārzemju draugiem vai Anglijā dzīvojošajiem radiniekiem, kuri sevi mūsdienās asociē ar smalkiem, tēju sūcošiem britiem.

Kopumā audioceliņš nudien ir uzteicams, ja vien cīņu ainās nebūtu pārspīlēts ar stenēšanas un elšanas skaņām, kas radīja iespaidu, ka skaņu meistari ir iedvesmojušies no pornofilmām un vecām komēdijām.

Pirmo reizi apmeklējot “Nameja gredzenu”, ir ļoti jāuzmanās, lai nejauši neietrāpītu seansā, kas domāts vecajiem ļaudīm vai kartupeļu latvietim-kinomīlim. Proti, tam, kurš aizvien vēl nav atstājis pagātnē brutālu un bezkaunīgu “voice-over” jeb audio tulkojumu, kurā bez jebkādas gaumes un stila izjūtas tiek virsū uzstumts tulkojums oriģinālajam ierakstam. Man šai ziņā neveicās, jo izvēlētais kinoteātris ārpus Rīgas seansus angļu valodā nepiedāvāja, turklāt brīdinājums par to, ka tiks audiāli izvarots mākslinieciskais veikums, bija vairāk nekā nosacīts, lai neteiktu, ka tas bija nepamanāms. Lai ieskicētu, cik sūdīgs ir ieskaņojums latviešu valodā, – kā smagais lamuvārds tur tika izmantots “perdelis”.

Ļaudis sociālajos tīklos turpina lauzt šķēpus par to, kāda bija filma, nevēlēdamies atzīt, ka tā bija tīri normāla. Un nevar jau nevienu vainot, jo tendence nolikt Latvijas kino mums ir inercē pēc tādiem grāvējiem kā “Rīgas sargi”, “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” vai “Svingeri”. Arī uz “Nameja gredzenu” mēs skatāmies caur “tā, b***, kas šoreiz ir sagājis pakaļā?” prizmu.

Skaudrā patiesība ir nedaudz citāda. Jā, iespējams, galvenais varonis izskatās pēc bārdainas vidusskolnieces, kas neiebiedētu pat pamatskolnieku. Jā, izskatījās, ka uz parūkām ir ekonomēts. Jā, Nameja sieva ir bezjēdzīgākais un nesaprotamākais tēls, kāds redzēts. Un, iespējams, arī sižets un vēstījums savā dziļumā nesniedzas tālāk par potītēm. Taču fakts, ka latvieši ir spiesti analizēt un meklēt, kas tieši nepatika, ir atzīstams sasniegums, jo šoreiz ar veco labo “filma – sūds, aktieri neko nejēdz” neiet krastā. Jo skaudrā patiesība ir tāda, ka kopumā filma ir OK, tā izskatās smuki un Ivo Martinsons vispār bija episks.

Tomēr vietā ir arī jautājums: kāda no tā ir jēga? Ja no daļējas nodokļu naudas mēs ražojam filmu, kurā Latvijas vārds pat netiek pieminēts, turklāt tā ir angļu valodā un tā tālāk? Arī cerība, ka šis 2,5 miljonu projekts iekaros pasauli, tiks filmētas nākamās daļas un “sīkvels” tam, kā Namejs iziet cauri pubertātei, ir naivas.

Taču arī šeit “Cehs.lv” ir skaidrojums. “Nameja gredzens” beidzot ir mēģinājums radīt kino, ko nepavada izteikts sociālais kauns. Beidzot šo latiņu esam sasnieguši, tāpēc varam izdarīt secinājumus un domāt tālāk. Ierosinām dažus gadus neuzņemt B klases filmas bez plašāka potenciāla, pakrāt naudu un uzfilmēt kaut ko ar 15 miljonu budžetu, jo, lai arī cik OK “Nameja gredzens” nebūtu, tas aizvien vēl, skatoties globāli, nav konkurētspējīgs. Tā ir ļoti laba filma pašiem sev.

Recenzija: “Star Wars” reizē sūkā un nesūkā

Tu nevari pateikt, ka Anne Hetaveja nav seksīga tikai tāpēc, ka viņa ir uzvilkusi neglītu kleitu. Tas nebūtu pareizi, un tam ir tiešs sakars jauno “Zvaigžņu karu” filmu.

[TĀLĀKAJĀ TEKSTĀ IR IESPĒJAMI FILMAS SPOILERI. TĀ SŪKĀ UN REIZĒ NESŪKĀ]

Ir skaidrs, ka “Star Wars” ir ģeniāls produkts, ko sabojāt būtu grūti, taču nekritiskā sajūsmā es neesmu. Iespējams, pie vainas ir apstāklis, ka kino apmeklējumam es izlēmu noskaņoties ar domu, ka dodos pieredzēt labāko, ko vien pasaules kino industrija spēj piedāvāt, un mājupceļā noteikti izmēģināšu ar acu skatienu izkustināt kādu akmeni un attālināti iedot jebalā kādam urļikam stacijas tunelī.

Taču šajā filmā džedaju stāsts tika atstāts trešajā plānā, priekšroku dodot ģimeniskiem prikoliem un mīlestībai. Gan viens, gan otrs tādā ziņā var izēst dirsu.

No storm trooperiem dezertējis čuvaks vienas filmas laikā paspēj mainīt savas domas trīs reizes, iemīlēties, nomirt, bet tad beigās tomēr, iespējams, nenomirt, jo viņu kāds mīl.

Kaut kādu metāla sūdu vācēja, kura jau pēc pāris kadriem ar ticību saviem spēkiem iedod pizdi apmācītākajam un stilīgākajam tumšās puses karotājam. Pat Anakinam bija vajadzīgas vairākas filmas līdz viņš tika pie sava gaismas zobena, bet šeit… Šmara to atrod kaut kādā kastē un, izlaidusi to daļu, kurā viņai uz pleciņiem pa mežu jānēsā meistars Joda, jau iet dot bietē Dārta Veidera ekvivalentam? Ja “Zvaigžņu kari man līdz šim bija iemācījuši, ka džedajs ir pārcilvēks, kuram parastie mirstīgie var stāvus atsūkāt (c), tad šajā filmā džedajs ir tas, kurš pirmais pagrabā atrod zobenu.

Nav brīnums, ka apgreidotais “Death Star” uzsprāga. Acīmredzot, tumšajā pusē strādā vieni vienīgi pajobaki, kuru lielākais sasniegums šajā laikā ir attīstītāks projektors hologrammām.

“Zvaigžnu kari” allaž ir izcēlušies ar episkiem un pārdomātiem sliktajiem tēliem. Tas pats Veiders, tad vēl tas čalis ar ragiem un vecais vīrs kapucē – viņiem visiem bija savs stāsts. Bet varonim no jaunās filmas ķivere bija vienkārši stila elements. Gribu velku, negribu – nevelku. Kas par huiņu? Tad kāpēc viņam to ķiveri vajag?! Kopš kura laika sliktie varoņi ir pozeri?

To visu papildina stulbi jociņi, lai arī ģimenēm ar bērniem būtu jautri. Droīds, kurš uzvedas asprātīgi un dezertējušais melnais brālis, kurš savai bijušajai priekšniecei agresīvi pārvaicā, kurš tagad ir tētuks. Kas. Par. Nahuj.

Un visas sērijas galvenais motīvs – krutā džedaja meklēšana un apelēšana pie viņa vārda, lai beigās parādītu bomzi halātā uz vientuļas salas, kurš dziļdomīgi paskatās kamerā. Pēdējo reizi tik vīlies es biju, kad filmā “Hobits” bariņš rūķu atrāvās pa muti, meklējot kaut kādu pūķi, no kura filmas beigās uz sekundi parādīja tikai aci. Es jūtos tā, it kā Disnejs būtu ārdījies pa manu resno zarnu.

Izteikt viedokli par Čūbija latviskojumu “Zelēklis” precīzi varētu tikai Nikolajs Zikovs.

Taču fakts, ka Annei Hetavejai ir uzmetušās pumpas, nepadara viņas izdarīšanu par mazāk peļamu faktu. Citiem vārdiem sakot – lai arī neesmu pilnībā apmierināts ar jauno “Zvaigžņu karu” filmu, tāpat esmu priecīgs, ka tur biju. Turklāt ar nepacietību gaidu nākamo, jo tie tomēr ir “Zvaigžņu kari”.

solo