Čamdiņš (#2)

Čamdiņš gulēja ar siltu ūdeni pildītā vannā un dzēra melno tēju. Viņš to darīja pavirši, un brūnganas straumītes tecēja gar abām zoda pusēm. Ja ne vannas ūdens, tās būtu turpinājušās pāri krūtīm, lejā pa vēderu, un tad katra savā cirksnītī. Pēkšņi Čamdiņu pārņēma nevaldāmas skumjas. Viņš izkāpa no vannas un tāds pats slapjš un kails aizgāja uz koridori, kur pie sienas bija pieskrūvēts tumši sarkans telefona aparāts VEF TA-211.

“Es neesmu laimīgs, mamm…” Viņš caur nopūtu teica telefona klausulē.
“Kad biji pavisam mazs, tev ilgi nedzija nabiņa.” Atbildēja Čamdiņa mamma.

Pēc tam viņi kādu brīdi klusēja, un tad atvadījās.

Čamdiņš piegāja pie galda, apsēdās un izņēma no atvilknes fotogrāfiju, kurā viņš redzams vēl zēnības gados. Pabalējušajā, laika zoba apdīrātajā bildītē viņš rakstainā džemperī stāvēja pie Ziemassvētku eglītes, kreisajā rokā turot papīra bārkstīm rotātu konfekšu turzu, bet labajā – tēta roku. Apgriezis fotogrāfiju, viņš izlasīja otrā pusē ar zilu pildspalvu rakstītos vārdus: “Mans mazais špicbuks. 1985.” Čamdiņš atpazina tēva rokrakstu. Toreiz viņš mīlēja tēti. Tagad viņš vairs nejuta neko, tikai nodevība smeldza pakrūtē kā saindēts dzelonis. “Tev nevajadzēja mani izmest no mājas, tēt…” viņš šņukstēja un divas lielas asaras nokrita uz Čamdiņa ceļgaliem. Viņš joprojām bija kails.

Pretēji cerētajam, Čamdiņam nebija izdevies apņemt sievu, kura virstu zīdeni, kurai varētu nolikt galvu klēpī un visu izstāstīt, kura piedotu un saprastu, kuras platās gūžas izstumtu pasaulē mantinieku… “Es būšu šais mājās un arī tava māte še būs…” Čamdiņa galvā tēva meli dunēja kā truli sitieni pa deniņiem. Un tas ducis rubuļu arī sen bija pagaisis. Čamdiņš tagad pats sev gādāja iztikšanu. Viņš izņēma no skapja apakšveļu, zeķes, kreklu un džemperi. Saģērbies, viņš piegāja pie spoguļa un ar lepnumu piesprauda pie krūtīm apaļu nozīmīti. Uz tās bija attēlota balta dūja un vārdi “Gaismas Pasaulei”. Čamdiņš bija viens no draudzes ganiem, viņš sargāja lūgšanu nama durvis.

10 Replies to “Čamdiņš (#2)”

  1. Triceps, tava stāsta līnija nebija slikta, bet tā slikti korelējās ar Baļķa tēlaino valodu, līdz ar to šit’s i huņ’ un vispār, es biju domājis ka Čamdiņš bērnībā dzīvoja kādos trīsdesmitajos gados.

Atbildēt uz biivers Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *