Beznosacījuma draudzība

To, ka man nebūs draugu, sapratu jau agrā bērnībā. Bērnībā, kas Rīgas guļamrajonā ir sevišķi skarba, ja vecāku alkoholisma dēļ skolā parasti ierodies ar zilu aci un divās paaudzēs nemazgātām drēbēm. Iesauka “smerdelis” izplatās ar gaismas ātrumu un dienas beigās tevi klapē arī stilīgākie čaļi no mazajām klasēm. Tomēr nezaudēju ticību labajam un katrā dūrē, kas tuvojās manam vaigam, saskatīju potenciālu skaistas draudzības sākumu. Naivums ir smaga rota nevainīga bērna sejā.

Pēc mātes nāves pārvācos uz dzīvi pie vecmāmiņas, jo, par spīti tam, ka biju tuvu saviem brieduma gadiem, nekādi nespēju saņemties sist pretī savam miesīgam tēvam. Šķiet, viņš nemaz nepamanīja, ka esmu izvācies. Pāris mēnešus vēlāk satiku viņu uz soliņa pie vietējā veikala. Tēvs mani vairs neatcerējās.

Dzīve pie vecmāmiņas bija pilnīgs pretstats ierastajam. Siltas maltītes, ar mīlestību mazgātas drēbes un taupīgi dzīvojot iekrātā naudiņa pirmā studiju gada maksas nosegšanai. Viņa bija zelta cilvēks, vienīgi laiku pa laikam apvaicājās, kad tad es beidzot vedīšot mājās sievu. Man nevajadzēja sievu. Viss, ko vēlējos bija patiess un uzticams draugs.

Arī RTU fizikas fakultātē ar to iegūšanu pārāk nevedās. Pateicoties bērnībā iedauzītajai tieksmei izvairīties no acu kontakta un novērsties, pamanot tuvojamies nepazīstamu cilvēku, ātri vien kļuvu par izstumto arī augstskolā. Man nebija skaidrs, kā citiem izdodas tik ātri sadraudzēties. Centos to izprast, vērojot draudzīgās domubiedru grupiņas no attāluma, tomēr atraktīvākie puiši  to nolasīja kā provocēšanu iepist man pa seju.

Gadi pazuda bezjēdzīgā un skumjā vienveidībā. Laika gaitā biju kļuvis par nevienam nevajadzīgu četrdesmitgadīgu vīrieti, kas vientulībā nodzer vecmāmiņas pensiju. Sevis bija ļoti žēl, tomēr visvairāk vēlējos, lai mani pažēlo arī kāds cits.

20130401-weber-mw20-001-910

Vakar kārtējo reizi biju remdējis skumjas par nepiepildītajiem sapņiem un nerealizēto dzīvi bezjēdzīgi nokožoties, tāpēc šodien vajadzēja salāpīties. Iznācu no “Mego” veikala, ieraudzīju sunīti un nodomāju: “Iedošu desu, acis tādas labsirdīgas”. Turklāt suns bija bez uzpurņa. “Iesim uzēst desu,” es teicu un zināju, ka šis ir jaunas, skaistas draudzības sākums.

19 Replies to “Beznosacījuma draudzība”

  1. pirms GEMIUS aptaujas Cehs liekās kaut kā nerullē. Iepriekš patika domāt, ka es un vēl pāris dīvaiņiem patīk šito sūdu bakstīt ar koku un sajūsmināties par smaķeli. Tagad sajūta, ka tas sūds ir sabakstīts ar visādiem kokiem un kāds tu ir arī pimpi pamērcējis. Kautkā virs neož kā agrāk. mainstreams…

Atbildēt uz fuss Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *