Bez vārda starp ielām

„Šī vieta man nešķiet pazīstama… Interesanti.” Es pamodos tumšā telpā acīmredzot nedaudz apjucis, taču pilns ziņkāres noskaidrot faktus un pētīt apkārtējās vides paradumus. Man blakus gulēja tas, kas, ja nemaldos, vēl vakar skaitījās mana žakete. „Neatceros to šeit noliekam. Un kāpēc man kabatā ir skaidas?” Kabatā bija arī neatvērta cigarešu paciņa un, šķiet, neizmantoti sērkociņi. Un loģiski, ka tā – es nesmēķēju un nekad neesmu smēķējis, tāpēc galu galā, kāpēc gan lai kāds no abiem būtu atvērts? Vairāk jautājumu man neradās.

Aptaustīju seju un pārbaudīju savu telefonu – izlādējies. Arī tas īsti neuztrauca. Tikpat labi viņš varēja būt izslēgts kaut visu nedēļu, neko tāpat palaidis garām nebūtu. Klusums un fakts, ka apkārt neviena nebija, manī raisīja drošības sajūtu. Drošību, ka neviens neuzdos jautājumus, uz kuriem man ir tikai atbildes, taču ne risinājumi vai paskaidrojumi. Tas vienmēr noved pie neērtas situācijas.

Lietus, vējš un pelēkā nokrāsa lielpilsētai liek izskatīties briesmīgi. Paslīdēšana uz sniegota ceļa vairs neliktos smieklīga, jo visticamāk viss būtu izmircis netīrā lietus ūdenī. Bet labi, ka neviens nav jātur; pienācis tas brīdis, kad problēma ir noturēt pašam sevi.

Arī cilvēki šādā laikā izskatās depresīvi, turklāt vēl lielpilsētā, kur vārdi ir ielām, nevis personām. „Ceru, neesmu pārāk tālu no galamērķa.” Tomēr daži ir spēcīgi – kāda sieviete gados uz ielas stūra man centās piedāvāt iegādāties vītušu frēziju pušķi. „Par vēlu tu nāc…” man galvā negribīgi ieskanējās lirika no kādas populāras dziesmas. Varbūt vakar man tā būtu likusies laba doma.

Uz brīdi rodas sajūta, ka Tu atrodies alejā, kas ved ar vien tālāk no gaismas, taču tikai pēc laika rodas saprašana, ka viss notiek nemitīgā rotācijā. Kad Tu pamet gaismu, pavisam drīz tai piezodzies no mugurpusei, lai nostātos blakus un vēlāk atkal aizietu, galu galā kārtējo reizi attopoties ar žaketi pilnu skaidām situācijā, no kuras neko nesaproti.