Bērni nav mūsu nākotne

Bērni ir mūsu nākotne? Nesmīdiniet mani un nemaldiniet sevi. Bērns tiek uzskatīts par kaut ko šķīstu un nesamaitātu, kas, protams, ir absurds, jo šķīstums tiek jaukts ar tukšumu. Bērnam ir vienlīdz liela iespēja kļūt par prezidentu vai par slepkavu, bet to vislielākajā mērā nosaka vide, kur viņš uzaugs. Īpaši pēdējā laikā sabiedrība ir apsēsta ar ideju par bērniem kā visa labā priekšnosacījumu. Pensijas, valsts labklājība, gaišā nākotne, viss tiek uzkrauts uz bērnu pleciem. Un ziniet kāpēc? Jo tas ir veids kā atbrīvoties no atbildības un neko nedarīt šo lietu labā. Ekonomiskās labklājības balstīšana uz pozitīvu demogrāfijas saldo ir piramīdshēma, kas nenovēršami novedīs pie tās sabrukuma.

Kāpēc visa vaimanāšana par demogrāfijas bedri ir tukšs populisms un visi centieni to aizlāpīt ir bezjēdzīgi? Jo cilvēki nesaprot problēmas sakni – ir kritusi bērna ekonomiskā vērtība.

Primitīvas ekonomikas apstākļos jeb tradicionāli bērns ir bijis legāls vergs, kurš agrā vecumā sāk radīt pievienoto vērtību, ganot lopus, tinot cigaretes, vai liekot kopā “iPhounus”, pretī saņemot niecīgu samaksu. Respektīvi, agrāk bērns bija salīdzinoši lēta investīcija, kas sevi sāka atpelnīt pēc deviņiem gadiem. Turpretī šodien bērns ne tikai sāks sevi atpelnīt ne agrāk kā pēc 18 gadiem, bet, visticamāk, jums nāksies maksāt arī par viņa bakalaura studijām, kur viņš apgūs profesiju, kas pastāvēs labi ja 10 gadus. Un visu šo laiku šis jaunais cilvēks pieprasīs visu, kas ir pieejams urbānās sabiedrības vidusslāņa pārstāvim, proti, dzeramnaudu, “iPhonus” un biļetes uz festivāliem.

Kaut arī bērni ir zaudējuši savu ekonomisko vērtību, tie ir kļuvuši par ļoti spēcīgu dogmatisko ieroci reliģisku un politisku idiotu arsenālā, jo ar tā palīdzību var piesaistīt lielu atbalstītāju pulku sev vēlamam strīda iznākumam. Sniegt patvērumu bēgļiem – gribi, lai islāmisti apdraud tavus bērnus? Atjaunot nāvessodu – kāds būtu adekvāts sods cilvēkam, kas nogalinātu tavu bērnu? Ieguldīt līdzekļus izglītības un nodarbinātības reformās – sorry, tam budžetā nav naudas, visi līdzekļi novirzīti, domājot par bērniem.

Ap bērniem ir uzcelts tik emocionāli spēcīgs kults, ka liela daļa Saeimā ievēlēto tautas kalpu ir gatavi apiet loģiku, lai ielēktu populisma vilcieniņā. Kā piemēru var minēt Jūlijas Stepaņenko (Saskaņa) un nacionālimbicīļu (Nacionālā apvienība) kopīgos panākumus seksuālās audzināšanas faktu izkropļošanā un slēpšanā. Tikumiskā audzināšana ir ne tikai viltus realitāte, kas radusies iracionālos un apspiestas seksualitātes prātos, bet arī bezjēdzība jebkuram jaunam cilvēkam, kurš prot interneta meklētājā ierakstīt atslēgas vārdu sev interesējošā jautājumā (piemēram, “vai bērniņi rodas no dzīvesziņas?”).

Vēl viena parādība man šķiet pilnīgi lieka, un tā ir jauno vecāku apsveikšana sakarā ar bērna piedzimšanu, jo līdz tam brīdim vienīgais vecāku panākums ir bijis līdz galam novadīts sekss un grūtnieces nenokrišana pa trepēm. Apsveikt vecākus par bērna piedzimšanu var tikai retos gadījumos, piemēram, kad pārim ļoti ilgi nav izdevies ieņemt bērnu, jo šādas problēmas uzliek pārim lielu emocionālo nastu un nereti izjauc attiecības, vai brīdī, kad viņu bērni ir izvākušies un sākuši paši sevi uzturēt.

Un paskatīsimies objektīvi uz šo miljoniem gadu attīstīto brīnumu, kas ir cilvēka bērns, viņš ir mazs, nevarīgs un neaizsargāts. Bērns pirmo reizi piecelsies kājās aptuveni deviņus mēnešus pēc piedzimšanas, govs to izdara pēc 30 minūtēm! Tikai divu gadu vecumā bērns intelektuāli sāk apsteigt kraukli. Vienīgā iedzimtā izdzīvošanas prasme ir skaļa raudāšana. Tikai vide, kur viņš uzaugs, un īpašības, ko mantos no vecākiem, izkals par viņu, visticamāk, par seksuāli frustrētu nacionāli, kura darbu nemitīgi apdraudēs tehnoloģiju inovācijas.

Attīstītā sabiedrībā bērns ir kļuvis par luksusa preci ne tikai ieguldāmo finanšu līdzekļu, bet arī laikietilpības dēļ. Lai saprastu, vai vari to atļauties, iesaku izrakt dārzā bedri un 18 gadus bērt tajā naudu. Ja tik turīgs tomēr nejūties, bedres vietā vajadzētu veidot ilgtspējīgu pensiju sistēmu, pārdomātu imigrācijas un integrācijas politiku vai robotus, kas vecumdienās noslaucīs tev siekalas un aizbērs kapu.

 

  1. Šis nav klasiskais Cehs, ko es zinu. Vai Cehā būtu uzradies jauns autors? Vai kāds ir beidzot salabojis ventilācijas sistēmu, un Ceha strādnieki atkal saņem svaigo rūpnīcu piedūmoto gaisu?

    Katrā ziņā raksts, salīdzinājumā ar citiem, ir nevis labs, bet pat izcils.

    Cehs ir mīlestība. Cehs ir dzīve.

  2. “Ekonomiskās labklājības balstīšana uz pozitīvu demogrāfijas saldo ir piramīdshēma, kas nenovēršami novedīs pie tās sabrukuma.”
    Bravo! Aplausi, kas pāraug ovācijās.

    Vai bērnus atrod kāpostos? Nepareizi. Dārzeņos var atrast tikai dārzeņus. Frāze “Tu laikam esi atrasts kāpostos” (esi dārzenis) ir līdzvērtīga uzbraucieniem “Cik reizes bērnībā no šūpulīša izkriti?”, un ir droši attiecināma uz autoritārisma, nacionālšovinisma un “tikumisko vērtību” sargātāju klasisko politdeju pāri NA’n’SC.

  3. Es tik nesaportu visus tos taisnīguma leģionus delfos (ne pie šī raksta, bet in dženeral). Vai tiešām cilvēkiem nav nedz sarkasma, nedz [veselīgas|slimas] pašironijas? Kur ir tautas humors? Kur visi Dadža lasītāji, kas spēj pasmieties ij par to ka esam kašķīgi alkaholiķi ar augstiem morāles standartiem, ij par visu pārējo.
    Sviests kautkāds.

    Man vispār liekas, ka bērni ir bezjēdzīgs izgudrojums un bez tiem cilvēce plauktu un zeltu un nākamo 150 gadu laikā uz zemes beidzot iestātos miers.

  4. Hmm, jāatzīst, ka mani jau kādu dekādi ir pārņēmusi sajūta “pie dirsas bērni, dodiet singularitāti un laižam uz zvaigznēm.”

  5. Ceh, atkal tu man burtus izņēmi no pirkstu galiem.

  6. Nākotnes [tagad] nav. Tagad ir tikai ilūzijas par to, kā būs vēlāk.
    Tādā kontekstā šo padomju laiku lozungu ‘Bērni – mūsu nākotne’ var pārfrāzēt: ‘Bērni – mūsu ilūzijas’.
    Manuprāt, tas sanāk ne vien loģiski, bet arī atbilst patiesībai.

    Cilvēki lielākoties pat nenojauš, cik lielu lomu un daļu viņu dzīvē ieņem ilūzijas.
    Nu, un emocijas arī, protams. Kā teicis viens viedais: ‘Cilvēks domā racionāli (ja vispār domā), bet rīkojas emocionāli.’

  7. uz brīdi man likās, ka lasu TVNET, bet nē, izrādās meklētājā rakstīts cehs.lv…

  8. Beru naudu četrās bedrēs un divas pat neatrodas manā dārzā… Un tas viss tikai tāpēc, ka nebiju gana gudrs, lai skolā samācītos kā taisīt robotus, kas siekalas slauka un kapus aizber… Mācieties, muļķi! Jau Ļoņa to sludināja!

  9. Var jau muldēt par to, ka to kas no bērna izaugs nosaka audzināšana un vide, bet par 90% visu noteiks vecie, labie gēni

  10. Kur ir mans Dāmokla zobens? Tūlīt šķīdīs Sīzifa galva. Joz ātrāk, uguni rijošais pegass!

  11. Var bērt naudu savā bedrē ar iespēju ka kādreiz tas atmaksāsies, vai arābs piespiedīs Tevi bērt naudu viņa 4 sievu sataisītajās bedrēs, no kurām Tev nekad, nekas labs nav paredzams.

  12. #IzēdAteju feiker’!

  13. Man ir ideja autoram, varbūt organizējam biedrību, kustību, organizāciju „dajebko” kas ar dakšām stāvēs pie dzemdību namiem visā Latvija un kraus ar tām jaundzimušos vagonos un vedīs projām, tālu jo tālu, lai tajās bedrēs nebūtu naudas jāber nedz mums, nedz citiem, ātrāk izmirsim un miers. Un vispār arī ģimenes, kas audzina bērnus tajos vagonos arī pie reizes varam iekrāmēt. Un vispār pie dirsas, visu to vajag globalizēt katrā valstī pa tādai organizācijai, kas sargā mierīgu pilsoņu maciņus no bērniem. Jo Bērni ir sērga, slimība tas ir neārstējami. Un vispār rokam dziļāk, no kā bērni rodas, jā pareizi, no mirkļa, kad spermatozoīds apaugļo olšūnu un kas būtu jādara pareizi: visas sievietes ir jāsterilizē (olas sev es neesmu gatavs nogriezt, jo pie bērniem ir vainīgas tikai un vienīgi sievietes). Jo „BĻAĢ” manam egoistiskajam dzīvesveidam traucē bērni, bērni ir neveiksmju sakne. Ciest nevaru, kad bērniem pievērš lielāku uzmanību nekā man un rūpējas, prasa no viņiem ne tik lielu atbildību, kā no manis.
    Bet galvenais ko gribēju teikt, jo vārāk mēs pievēršam uzmanību sev un savam egoismam, jo vairāk radīsies autora nosauktās bedres, kas sūc un neko nedod pretī, ko sēsi to pļausi.

Komentēt