Beidz mani ‘koļīt’, valdība! Ievērojam vai atceļam Covid-19 ierobežojumus

“Bēēēidz, nevajag,” zaļumballē, viegli piemiedzot aci, Millija nepretojās Mareka rokām, kuras aiz vidukļa jaunkundzi vilka uz deju placi. Abi labi zināja, ka nākamās dejas tiks aizvadītas uz jaunskunga pasāta aizmugurējā sēdekļa. Ar “izbeidz” Millija bija koķeti notēlojusi nepieejamo, bet Mareks, lieki neriskējot ar kļūšanu par sava miesta Vainstīnu, bija demonstrējis vīrišķīgumu. Šādas “mixed signals” rotaļas varbūt noder zaļumballēs, taču šobrīd ir sajūta, ka ar Covid-19 ierobežojumiem mani ķircina valsts.

Jau raksta sākumā vēlos distancēties no Grāvera tipa retorikas. Proti, es neuzskatu, ka vīruss būtu izdomāts. Atbalstu, ka masku nēsāšana publiskās vietās ir laba, ceļošana bezatbildīga, kā arī gan savā, gan radinieku mobilajās ierīcēs pirmajā dienā pēc iznākšanas uzstādīju “Apturi Covid” lietotni. Vēl vairāk – es absolūti piekrītu, ka jaunais koronavīruss ir globāla problēma, kuras risināšanai mums visiem nākas daudz ziedot. Tieši tāpēc man gribētos ticēt, ka šeit nav vietas liderīgai lomu spēlei un dancim ap ierobežojumu interpretēšanu.

“Cehs.lv” kolektīvs sevi uzskata par pirmrindniekiem ierobežojumu ievērošanā, jo līdz ar pirmajiem signāliem par pašizolēšanās nepieciešamības iespējamību bloga birojs tiks slēgts, bet tā autori, bruņojušies tikai ar pašu nepieciešamāko – ūdeni, cukuru, raugu un 9. klases ķīmijas rokasgrāmatu –, devās uz dzīvi laukos.

Pārtiekot no pašu darinājumiem un ziņām medijos, skats uz vīrusa attīstību Latvijā veidojās pozitīvs. Liels prieks, ka izšķirošos brīžos cilvēki spēja saņemties un sākt mazgāt rokas, pārstāt laizīt durvju kliņķus un veikalu rindās neelpot viens otram tieši auss kanālā. Ceru, šie paradumi paliks arī turpmāk. Iespējams, pat dažs labs Covid-19 krīzes laikā būs iemācījies pēc ēšanas muti noslaucīt.

Tas, protams, nebūtu iespējams bez labi organizēta krīzes menedžmenta augstākajā līmenī, sabiedrībai iepazīstot gan Ugu Dumpi, gan Juriju Perevoščikovu, gan ļoti daudz jaunu Ilzes Viņķeles šķautņu, kas viss kopumā rezultējās ar labi pārvaldītiem krīzes pirmajiem mēnešiem (piezīme valdībai: samaksu par šo komplimentāro rindkopu gaidīšu pelēkā maisā, kuram ir dolārzīme (vēlams, latos)).

Kā jau minēju iepriekš, vairākām nozarēm un neskaitāmiem privātajiem uzņēmumiem ir nācies daudz upurēt, lai mēs nonāktu punktā, kad MK preses konferencē amatpersonas var lepoties ar Latvijas zemajiem saslimušo skaitļiem, atgādinot, ka ierobežojumi, lai arī nedaudz mīkstināti, aizvien ir spēkā.

Šeit sākas nesaprotamo signālu daļa.

Pulcēšanās ierobežojumi nevienā brīdī nav bijuši atcelti. Tomēr, piemēram, jūnija sākumā atsevišķi pilsētas svētki, kā arī šobrīd zvejnieksvētki un citi pašvaldību rīkotie pasākumi norisinās teju vai iepriekšējo vasaru apmēros. Tāpat nakts dzīve – bāri, naktsklubi, atsevišķi koncerti, festivāli, dīdžeji – oficiāli ir paralizēti ar komandantstundu pusnaktī… ja vien tu nepaziņo, ka dziļi sirdī identificējies kā kafejnīca, jo tirgo čipsus un sāļos riekstiņus, kas savukārt ļauj strādāt līdz diviem naktī. Varbūt ierobežojumam apzināti vai neapzināti ir atstāta aizmugures izeja? Vai arī tā ir mūsu nākotne – restorāni ar go-go dejotājām uz letes un dīdžejiem.

Tādi paši nosacītie ierobežojumi bija arī sabiedriskajā transportā. Piemēram, obligātā masku nēsāšana jūnijā. Uz papīra visi noteikumi bija skaidri, taču realitātē tas palika sirdsapziņas hipotētiskā rekomendāciju līmenī. Un, tā kā latvieša sirdsapziņa paredz arī tādas lietas kā kūlas dedzināšana un ievēlēt Saeimā “KPV LV”, tad šis noteikums tika ievērots ļoti pieticīgi.

Distances ievērošana sabiedriskajā transportā sākotnēji vismaz morālā līmenī tika ieviesta ar norobežojumiem un uzlīmēm, kur drīkst un kur nedrīkst sēdēt, taču jau pavisam ātri viss nonāca līdz vecajam, labajam ļautiņu stūķim pasažieru vilcienā. Un vai kāds ir dzirdējis, ka jebkas no minētā tiktu sistemātiski pieskatīts vai kontrolēts?

Vairākkārt esmu dzirdējis, ka privātie uzņēmēji, kuri, nevēlēdamies pārkāpt likumu, riskē ar sava biznesa neatjaunošanu, jūtas kā pajoliņi, kamēr pilsētas, valsts uzņēmumi un negodprātīgi uzņēmēji vai nu meklē veidus, kā šos noteikumus apiet, vai gluži vienkārši uz tiem liek virsū lielu dindāli.

Ja ievērojam, tad ievērojam. Ja nē, tad tā arī pasakām – rekomendējošs raksturs. Kāpēc lai es drīkstētu zvejnieksvētkos mētāt zābaku, bet “Laba daba” atliet ģipsī pupus nē?

Viss, ko man gribas, ir skaidri un vienādi spēles noteikumi. Pretējā gadījumā rodas ilūzija, ka šī situācija ir tāda kā zaļumballes lomu spēle, kurā aci miedzoša amatpersona pie letes sabiedrībai koķeti saka “nu, davāāi, nepārkāp noteikumus…”, kamēr tev īsti nav skaidrs – tu tiksi paņemts priekšā vai nē.

2 Replies to “Beidz mani ‘koļīt’, valdība! Ievērojam vai atceļam Covid-19 ierobežojumus”

  1. Lai lietas padarītu interesantākas, varēja ieviest atkāpju saskaņošanu.
    Piemēram, ja augstāk minētajam Marek spīd ne tikai pamīcīt Milliju, bet vienlaicīgi arī ar viņas dvīņu māsu Minniju (trīs cilvēki kopā, kas nav no vienas mājsaimniecības un nestrādā, tur jau būtu jāievēro 2m), tad viņam trīs dienas iepriekš rakstveidā par to jāinformē atbildīgās institūcijas, kuras varētu lemt, kādi papildus pasākumi veicami, ja netiek nodrošināta 2m distance. Tad Mareks ballītes dienā saņemtu kompensējošo papildus veicamo pasākumu aprakstu. Piemēram, ik pēc 3,17 minūtēm dezinficēt muti ar 80 grādīgu ļergu. Ja Mareks un dvīņu māsas godprātīgi izpilda papildus pasākumus un spēj kontrolējošajām iestādēm (teiksim – pašvaldības policijai) pēc pirmā pieprasījuma uzrādīt saskaņotās atkāpes no ierobežojumiem – tad viss kārtībā, turpiniet iesākto, neliecieties traucēti.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *