Bailes un naids Lasvagonā jeb ko iesākt ar bomžiem Rīgas tramvajos

Gribam šo rakstu sākt ar atvainošanos par virsrakstā izmantoto apzīmējumu “bomzis” – mēs neņemamies apgalvot, ka personas, par kurām lielākoties būs šis komentārs, ir vai sevi uzskata par tiem, ko sabiedrībā parasti dēvē par bomžiem. Taču diemžēl kārtējo reizi nācās izvēlēties starp aizvainojošu, bet auditorijai uztveramu virsrakstu un tādu, kas vairumam neko neizteiks. Tāpēc – vēlreiz atvainojamies, ka virsrakstā transhigiēnistus, neskaidrniekus un bipajumtniekus nosaucām neiecietības pilnajā un arhaiskajā vārdā “bomži”, bet vēstījums ārā ir jādabū. Kāda nesena diskusija interneta tribīnē atkal skaudri apliecināja, ka ir 2022. gads, bet tikumi un izpratne mums kā 1022. gadā.

Kontekstam – runa ir par tvītu, kas izraisīja sparīgu viedokļu apmaiņu par to, ko iesākt ar higiēnfluīdiem cilvēkiem sabiedriskajā transportā. Varētu šķist, ka krietnā triecienbrigāde palaidusies slinkumā un kārtējo reizi mēģina sacelt vētru ūdens glāzē, mālējot nelielu vārdu klopi tviterburbulī kā visai sabiedrībai nozīmīgu grandioza mēroga batāliju. Nepiekritīsim.

Pajautā pats sev, lasītāj: vai nekad dzīvē neesi attapies vienā vai otrā ierakumu pusē viedokļos par transhigiēnistu vai bipajumtnieku braucieniem sabiedriskajā transportā? Pat ja neesi tajā braucis pēdējos piecus gadus, iespējams, tieši šo faktoru minēsi kā vienu no iemesliem, kāpēc turpmāk izvēlēsies tikai privāto automašīnu. Vai varbūt pats kādreiz esi attapies ne pārāk svaigā ķermenī, uz kuru pārējie pasažieri skatās ar neslēptu riebumu? Varbūt savulaik pats esi noknakstījis kādu uti vai blusu pret tramvaja vagona loga stiklu, līdzīgi kā kungs, kurš bija pēdējo diskusiju objekts (vai, protams, dāma, vai persona, vai būtne, vai priekšmets – mēs negrasāmies izdarīt spriedumus par dzimti vai dzimumu, vai vispār agregātstāvokli, neiepazīstoties tuvāk).

Īsi atreferējot tīmeklī pausto, viss sākās ar šo tvītu: “Vīrietis tramvajā lasa blusas no plika vēdera un pakauša un nokniebj uz loga malas.” Un jau citā dienā tas papildināts ar: “Šorīt 1. tramvajā, no Imantas 5.20, visu ceļu līdz galapunktam Juglā braukusi smakojoša persona, kas klepojusi, šņaukājusies, kasījusies…” Tālāk sekoja izvērstas debates par to, kādai pirkstu veiklībai jābūt, lai sistemātiski vienu pēc otras noķertu un pret stiklu nospiestu blusas, un vai tik tās tomēr nebūs bijušas utis.

Taču komentāros vairāk, nekā pienāktos 21. gadsimta Eiropas valsts sabiedrībai, izskanēja arī stigmatizējošais, diskriminējošais apzīmējums “bomzis”. Šis cilvēks tika burtiski ierindots nepieskaramo kastā tikai pēc tā, kā viņš izskatās, ož vai kādi mājdzīvnieki viņam vislabāk patīk. Neko neuzzinot par pašu personu. Vismaz agrāk līdz ar ierindošanu bomžu kārtā nāca līdzi tādi negatīvi aizspriedumi par personas raksturu kā nevīžība, slinkums, mērķtiecības trūkums, parazitēšana uz citu rēķina, ierobežotas prāta spējas un citi. Bet varbūt tad, ja personas apspriedēji tviterī būtu ar viņu parunājuši, tie noskaidrotu, ka tās izvēle nemazgāties ir mērķtiecīga un apzināta, nevis slinkums, jo persona pandēmijas apstākļos paļaujas uz dabiskajiem ķermeņa aizsargmehānismiem un palīdz aizsmirdināt prom neapzinīgos pilsoņus, kas citādi nevīžotu ievērot pienācīgu distanci? Un varbūt persona nav “bomzis–bezpajumtnieks”, bet identificējas kā bipajumtnieks vai pajumtplūstoša būtne, kas ir konstanti starp bezpajumtes stāvokli uz ielas un pajumtes stāvokli, piemēram, tajos pašos ērtajos “Rīgas satiksmes” tramvajos? Varbūt utu kaušana ir personas apzināta ārpusdarba aktivitāte, lai attīstītu pirkstu veiklību, jo ikdienā persona “frīlansā” programmē vai raksta tekstus reklāmas un mārketinga aģentūrām? Vai varbūt persona ir urbānais zoologs?

Redziet, mēs bieži izvairāmies uz šīm personām paskatīties kā līdzīgs uz līdzīgu, kā uz savas “šķiras” cilvēkiem, jo ir tik viegli pieņemt, ka šādas personas ir vai nu apstākļu nežēlastībā kritušas, vai pamuļķi, vai vienkārši apzināti sliņķi, ārpus sabiedrībā pieņemto normu robežām dzīvojoši maveriki, kam uz citiem uzspļaut. Tas ir ērti un liek justies pārākiem, turpretī uztvert šīs personas kā būtnes, kas izdara tikpat mērķtiecīgas izvēles kā tu pats vai pati, – tas savukārt nozīmētu, ka ar viņiem jārēķinās kā ar intelektuāli, morāli un arī tiesību ziņā līdzīgiem.

Jā, jā, protams, personas brīvība beidzas tur, kur tā sāk ierobežot citu personu brīvību. To neviens nav atcēlis, bet šajā gadījumā transhigiēnista un bipajumtnieka brīvība smirdēt (korektāk būtu teikt – alternatīvi smaržot) neierobežo visu pārējo brīvību viņam netuvoties un arī izkāpt ārā no sabiedriskā transporta, jo galu galā arī bipajumtnieki un transskaidrnieki arī ir sabiedrības daļa. Jā, bet saistošie noteikumi, jā, bet šīs personas traucē daudziem – demokrātijā piekāpjas vairākumam –, jā, bet tā ir viņa brīva izvēle būt tādam, tāpēc citiem nav jācieš utt.

Neliels domu eksperiments. Un kā ar ārkārtīgi miesās kupliem cilvēkiem? Te nav runa par medicīniskām problēmām. Bet tādiem cilvēkiem, kas karstā vasaras dienā svīst kā darba zirgi tīrumā un kuru pēcpuses aizņem nevis pusotru, bet divas vietas? Kuriem garām šaurajā sabiedriskā transporta ejā paiet var, tikai intīmi noberzējoties gar mitrai doktordesai līdzīgo rumpi, pašiem kļūstot nedaudz mitri doktordesainiem? Redziet, ja šajā gadījumā būtu ielikta bilde ar ārkārtīgi kuplu personu un paziņots, ka persona traucē citiem pārvietoties, traucē ar ne visai tīkamu ķermeņa aromātu (alternatīvi smaržo), bet seja ir tik liela, ka maska zem kartupelim līdzīgā deguna atgādina amizantu plāksterīti uz mutes, bildes ievietotājs saņemtu veselu bagāžu pārmetumu par to, ka tā ir ķermeņkaunināšana, neiecietība, un tas nekas, ka šis cilvēks kādam varbūt traucē aizspraukties garām.

Tādu cilvēku taču nav daudz, bet bipajumtnieki sabiedriskajā transportā – tik, cik uziet! Un tāpēc šīs personas ir pelnījušas tikt stigmatizētas un viņu ķermeņa aromāta apspriešana nav ķermeņkaunināšana. Tā ir izvēle, un transhigiēnām personām jāapzinās sabiedrības reakcija un no tās izrietošās sekas. Bet, ja neskaita ar veselības problēmām saistītus izņēmumus, bieži vien arī 170 kilogrami dzīvsvara ir izvēle. Tikt vaļā var gan no utīm, gan prāvas pēcpuses. Taču vienā gadījumā 2022. gadā uz to nedrīkst norādīt, bet otrā – “pavei, bomzis smird un traucē man dzīvot”. Tā nav cienīga attieksme pret personu, un tomēr aicinātu vispirms noskaidrot, vai persona identificējas kā jūsu minētais “bomzis”.

Var jau oponēt, ka sabiedriskā transporta lietošanas noteikumi iebilst pret smakojošu apģērbu (un smakošana vai nesmakošana atkal jau ir ārkārtīgi subjektīva padarīšana), bet neiebilst pret 170 kilogramus smagiem pasažieriem. Tas drīzāk liecina nevis par labu tam, ka taisnība ir vienos ierakumos, bet tam, ka sabiedriskais transports neatbilst savam nosaukumam un nemaz tik iekļaujošs nav.

Ja visas šīs pārdomas šķita pārbagātas ar argumentācijas kļūdām un krietnajai triecienbrigādei neierasti emocionālas, ar personiska aizvainojuma smeķi, tas tāpēc, ka tā arī ir. Atcerieties, ka minēju – varbūt utu kaušana ir tramvajā nobildētās personas apzināta ārpusdarba aktivitāte, lai attīstītu pirkstu veiklību, jo ikdienā persona “frīlansā” programmē vai raksta tekstus reklāmas un mārketinga aģentūrām? Lūk. Varbūt – bet tikai varbūt – persona šad tad raksta tekstus arī daža laba liela ziņu portāla komentāru sadaļām.